pljeckas miskaste

pēdējo reizi es tajā tualetē biju, kad pālī no rīta gāju viņu berzt. tā es tur nostrādāju pusgadu par apkopēju, lamājoties uz lielākajām cūkām, kādas dzīvē biju redzējusi, kuras bija pa tizlu, lai trāpītu papīru miskastē un nagus grieztu mājās nevis darbā zem galda.. nu man tur nevisai patika, bet es biju maza zaļa un priekš studenta tas darbs bija kolosāls.. varētu pat teikt kolosālākas par manu nākamo darbu, kur neviens nerunāja latviski un es regulāri asi diskutēju ar savu priekšnieku, kuru droši varētu ierindot pretīgāko piekšnieku top augšgalā.. nu sūds ar viņu, es nesen redzēju, ka viņš braukā ar trolejbusu un atceroties viņu, es droši zinu, ka tas nav zaļākas latvijas bet gan sava maka labā.. prieks, ka viņam neiet, patiešām! nu un pēc tam jau laikam dievam palika kauns un viņš man atrada labāko no labākajiem.. nu jā bet stāsts bija par bibliotēku, (kurā tantes meta zemē nagus). tur viss ir tā mainījies, (izņemot tantes, kuras meta zemē nagus), kaut kāda jauna sistēma, jaunas atpūtas vietas, viss tik šiks un smalks, otrajā stāvā pie sienas stāvēja vecais bleķa telefons ar ripu, ar kuru var zvanīt par desmit santīmiem, tāds tur pirms desmit gadiem noteikti nebija.. nav vairs apsargi, kuri pa naktīm tur gulēja un vienīgais ko būtu spējuši izdarīt, ja kādam būtu radies grandiozs plāns zagt grāmatas, pakratīt ar pirkstu.. tur bija tāds vecs onka, kurš vienmēr smaidīja un stāstīja visādus brīnumus, viņš ciest nevarēja tās divas večas, kas bija citās maiņās un vienmēr par viņām pikanti ierēca, tad bija viena no večām, kura bija pakurla un otra pavisam veca un maziņa tantīte sirmiem matiem, kas vālēja ar milzīgi lielu bordo krāsas džipu, vot tas bija kaut kas.. viņa man vienmēr mācīja dzīvot, stāstīja par attiecībām un citu figņu, es jau neklausījos, man tikai patika, ka viņa piecos no rīta ar mani runāja, jo tajā diennakts laikā es parasti jutos pavisam slābena.. eh kur tas laiks.. labi bija toreiz........