pljeckas miskaste

urķējos pa datoru un atradu "kā viegli atmest pīpēšanu". nebija man plānā atmest, jo es pīpēju maz (salīdzinājumā ar darba dūmeņiem) un tas mani īpaši neapgrūtina, lai gan izlasot pāris nodaļas sapratu, ka lielākā daļa atkarīgo tā domā un ka tāds pats vidusmēra pīpmanis vien esmu. lasīju intereses pēc, lai zinātu, vai tiešām es arī atmetīšu un būšu viens no izslavētās grāmatas veiksmīgajiem upuriem.. izlasīju pusi, noneormāli sagribējās pīpēt, stāvēju lietū, salu un pīpēju slapju cigareti, gandrīz apvēmos un skrēju lasīt tālāk.. kā izrādās, ka tas esot normāli grāmatas lasīšanas laikā pastiprināti tiekties pēc ļuļķa un nevajagot sev liegt to prieku.. braucu mājās, skatījos uz cilvēkiem kas pīpē ar apbrīnojamu nožēlu. tikko atcerējos, ka neuzpīpēju savu ikdienas cigareti izkāpjot no mikriņa, pavisam biju piemirsusi par tādu. vēl nepabeidzu lasīt, bet liekas, ka uz mani arī iedarbosies..