pljeckas miskaste

kad mācījos bakalauros, drīzāk nevis mācījos, bet mēģināju izslīdēt un dabūt ieskaites nemācoties, tāpēc laikam arī man galvā nav palikusi ne kripata tā laika gudrības, man bija viens burvīgs pasniedzējs, kurš uz maniem glumajiem jokiem neuzķērās un lika man kārtot eksāmenu atkal un atkal, taču arī viņam nervi neizturēja un viņš atzina, ka es esot tik stulba, ka eksāmenu nenolikšot un ielika man četri ar cerību mani vairs nekad neredzēt.. traki, es pat neatceros, kas tas bija par priekšmetu, laikam tur daļa vainas arī jauzņemas tā laika uzdzīvei.. bet, nu ko nu par to, es esmu paaugusies un cenšos labot savas tā laika kļūdas, un atkal man lekcijā ienāk viņš, mīļais pasniedzējs, kurš desmit gadu laikā nav mainījies, kurš ir novedis līdz vājprātam simtiem studentu un kura pirmais teikums ir, ka eksāmenu noliks tikai kādi pieci.. ne vairāk studentu. un tad sākās, kā viņš atvēra muti tā man galvā apmēram tas pats kas cepumam no šreka trešās daļas, kuģi peld, taureņi lido, pļavas zied.. un tad nāca viens piemērs no dzīves, kurš tika cauri manai ainiņai un palika galvā.. tas bija kaut kāds mazais pastāsts par onku, kuram dzīvē negāja un kurš neko nedarīja, un tad viņš tur bija lūdzies dievam pēc palīdzības, bet tas viņam atbildējis, kā lai viņš palīdzot, ja onka neko nedara, lai onka sākot kustēties un dodot dievam iespēju viņam palīdzēt.. pilnīgā bezsakarā un bez tēmas, pasniedzējs izstāsta šo pamācoši saldo stāstiņu, un tagad man viņš visu laiku stāv galvā, bet no nekustamo īpašumu vērtēšanas ne smakas..