pasaka par aizlūzušo nadziņu vai kaut ko tikpat sīku..
vot šitā ir viena no tām debīlajām dienām, kuru grūti noturēt sevī.. diemžēl viņa vēl nav beigusies!
jau no rīta es veltīju pāris ļoti rupjus vārdus savam kaimiņam, kurš nākot ārā no treptelpas uzbruka sīkajām, ka viņas esot atvērušas viņa dzīvokļa ārējās durvis.. vot pimpis, viņas tā nekad nedarītu, jo pirmkārt viņām ir bail darīt kaut ko tik debīlu, otrkārt viņas zin, ka dabūs pamatīgi pa nagiem un treškārt kropļa durvis jau bija vaļā, un tā kā mēs netikām viņām garām, es ar kāju tās aizspēru.. un tad tas kuilis iznāk un sāk apvainot manus bērnus.. mute pati izvilka visrupjākos vārdus kādi manā zemapziņā gulēja, kas viņu pamatīgi pārsteidza, viņš atvainojās un aizskrēja, bet es vēl paliku pukstēt un stāstīju bērniem, cik debīli cilvēki mīda mazo latviju. protams, pēc tā visa man vajadzēja uzpīpēt.. es nebiju pīpējusi tieši trīs dienas, un kaut kāda loha dēļ man atkal to gribējās darīt.. jā es tiešām palieku jūtīga! mēs aizgājām uz dārziņu un mazā man ar zābaka lipekli novilka gar zeķubiksēm, nu kruta.. es izskatījos pēc kaut kāda emo.. piezvanīju un sarunāju, ka aiziešu pie x uz darbu pārģērbties lai nav jāvazājas kā bomzenei, un vienai pašai sabiedriskās iestādes wc arī negribējās iet, lai nepadomātu, ka es kaut kāds nariks, kurš iet uzpildīties. tiku līdz veikalam, kad atcerējos, ka mans telefons palika dārziņā............ (@%$^%&*$##%) aizgāju atpakaļ, paņēmu, atkal esmu pie veikala, ieeju, paņemu savas zeķubikses, kad pēkšņi pazūd elektrība un apsargs aicina visus vilkties prom, jo nekāda pirkšanās vairs nenotikšot....... (@$!@$#%$&*&* x2) pohuj, gāju mājās... pēc tam uz trolejbusu, etalons palicis citā jakā, man vienalga, jo tad jau bija sajūta, ka vēsā mierā varēju braukt ar nodīrātu zeķubiksi..
vispār laikam tas viss sākās jau vakar, kad visu dienu es neēdu un dzīvoju uz kefīra, nu tur dažādu veselīgu iemeslu dēļ gan man gan kādam zvēram ar mīlīgām acīm (izņemot vistas, tās ir debīlas, bet nu jā tik un tā pūkainas), bet tad desmitos vakarā iebrauca vecais un atveda kūpināto gaļiņu.. nu un pizģec kefīram!
jau no rīta es veltīju pāris ļoti rupjus vārdus savam kaimiņam, kurš nākot ārā no treptelpas uzbruka sīkajām, ka viņas esot atvērušas viņa dzīvokļa ārējās durvis.. vot pimpis, viņas tā nekad nedarītu, jo pirmkārt viņām ir bail darīt kaut ko tik debīlu, otrkārt viņas zin, ka dabūs pamatīgi pa nagiem un treškārt kropļa durvis jau bija vaļā, un tā kā mēs netikām viņām garām, es ar kāju tās aizspēru.. un tad tas kuilis iznāk un sāk apvainot manus bērnus.. mute pati izvilka visrupjākos vārdus kādi manā zemapziņā gulēja, kas viņu pamatīgi pārsteidza, viņš atvainojās un aizskrēja, bet es vēl paliku pukstēt un stāstīju bērniem, cik debīli cilvēki mīda mazo latviju. protams, pēc tā visa man vajadzēja uzpīpēt.. es nebiju pīpējusi tieši trīs dienas, un kaut kāda loha dēļ man atkal to gribējās darīt.. jā es tiešām palieku jūtīga! mēs aizgājām uz dārziņu un mazā man ar zābaka lipekli novilka gar zeķubiksēm, nu kruta.. es izskatījos pēc kaut kāda emo.. piezvanīju un sarunāju, ka aiziešu pie x uz darbu pārģērbties lai nav jāvazājas kā bomzenei, un vienai pašai sabiedriskās iestādes wc arī negribējās iet, lai nepadomātu, ka es kaut kāds nariks, kurš iet uzpildīties. tiku līdz veikalam, kad atcerējos, ka mans telefons palika dārziņā............ (@%$^%&*$##%) aizgāju atpakaļ, paņēmu, atkal esmu pie veikala, ieeju, paņemu savas zeķubikses, kad pēkšņi pazūd elektrība un apsargs aicina visus vilkties prom, jo nekāda pirkšanās vairs nenotikšot....... (@$!@$#%$&*&* x2) pohuj, gāju mājās... pēc tam uz trolejbusu, etalons palicis citā jakā, man vienalga, jo tad jau bija sajūta, ka vēsā mierā varēju braukt ar nodīrātu zeķubiksi..
vispār laikam tas viss sākās jau vakar, kad visu dienu es neēdu un dzīvoju uz kefīra, nu tur dažādu veselīgu iemeslu dēļ gan man gan kādam zvēram ar mīlīgām acīm (izņemot vistas, tās ir debīlas, bet nu jā tik un tā pūkainas), bet tad desmitos vakarā iebrauca vecais un atveda kūpināto gaļiņu.. nu un pizģec kefīram!