pljeckas miskaste

šodien klausījos kā grupiņā viena meitene runāja par savām drēbītēm.. viņai esot jauna kurta un vakar bijusi jauna kurtka un arī aizvakar, viņai esot tik daudz jaunu kurtku, un vispār arī džemperītis esot jauns un viņa tikai ģērbjas un stāsta, cik viņai viss jauns, viņas sencis vēl nebija atnācis un tā nu viņa viena pati tur ģērba nost savas dārgās smukās drēbes un grozījās un uzskaitīja cik viņai viss jauns.. laikam man kaut kāda bērnības trauma vai skaudība, ka man nekad nebija nekas jauns un dārgs.. es pārģerbu savējo dāmu svārciņos, kurus mēs velkam regulāri un zeķubiksēs, kuras vismaz pāris reizes jau ir mazgātas, un man palika skumji, it īpaši, kad meitene beigās pateica, ka viņai viss ir tik jauns, tik jauns.. es paskatījos un klusām pie sevis norūcu- tikai neapdirsies ja, bet manējā tikai smaidīja un kaut ko stulbu gvelza un tad mana sirds palika mierīga, ka mans bērns nav tik atsaldēts lai jau piecos gados uzskaitītu savus brendus, bet priecātos par lellēm un visu citu reklāmās redzemo figņu.. un arī priekš kam manai brendus, ja ēdienreizes paliek uz krekla, ūdenskrāsas uz svārkiem un viss pārējais uz zeķubiksēm.. ārā viņa šļūc uz ceļiem un taisa eņģeļus sālsdubļos, un diez vai ka kaut reizi baudot bērnu priekus aizdomājas par kaut kādu jobanu jaunu jaku!