pljeckas miskaste

es biju uz to noladēto miestu, uz to miestu, kur man visi riebjas un kur es riebjos cilvēkiem, par kuru eksistenci man nav bijis ne jausmas.. man bija tāda sajūta, ka es elpoju svešu gaisu, jo kaut kāda veca aizdzērusies droņa izdomāja, ka es viņai ne visai patīku un ka viņas mājā man tusēt nav ieteicams.. no sākuma es drusku parāvu uz šoku, jo kā jau teicu, man nebija ne jausmas kas tā tāda par vecu zeķi, mazliet palaidu muti kā man to patīk darīt tad, kad kāds mani aizskar, bet pēc tam man parāva histēriski smiekli. cik tie cilvēki tur ir nožēlojami. viņu 'svētajam' miestam būtu jāappiš apkārt sēta, lai viņi tur ģorgājās pa iekšu, lēkā pa kokiem, kasa guzas un aiziet absolūtā degradācijā.. tas tā tāds jautrs sīkums pārdomām par to kopš kura laika es paliku tāda dirsēja.. es biju kluss bērns, tizlenis skolā, citu necienīts un aprunāts, uz ko es pretī spēju tikai gauži raudāt, kopš kura laika es iemācījos uzdirst pretī? tā arī neizdomāju.. laukos sāka snigt sniegs, lielām pūkām, un pēc stundas viss jau bija balts un skaists.. braucām autobusām caur tumšiem mežiem un viss tik smuki apsnidzis, tāds miers, un es tikai domāju par to, kopš kura laika mazā pele kļuva par dirsēju.. un tad mēs iebraucām rīgā.. viss pelēks, neviena pārsla, neviena baltuma, autobusā aktīvi darbojā zagle, jo pēc trešās iztīrītās somas es atkal neizturēju, ļoti atvainojos viņai un paprasīju ko viņa dara, bļe nu tāda kuce! man pēc tam visu vakaru sabojāja, bet tas nekas, jo mani tāpat beidz nost pohas! laimgu jauno gadu cibas draugi..