pljeckas miskaste

man atvilknē ir konfekšu kastīte ar īpaši garšīgajām, un katru reizi, kad man nāk raudiens, es vienu apēdu.. šodien es izēdu visu kasti.. es nezinu, ko darīšu, kad man atkal būs slikti, bet man vienalga.. mani beidza nost skola! kāds murgs! kapēc es jūtos tā itkā tas man būtu dzīvības un nāves jautājums.. man taču nav astoņpadsmit, un es neesmu tikko izvilkusies lielajā dzīvē! es esmu jau te kruta pamuļļājusies, lai ļautos uztraukumiem par to, ka nenolikšu kādu eksāmenu, tak bļa pie dirsas viņu! nenolikšu ar pirmo, nolikšu ar trešo reizi.. kāda starpība.. darbs un ģimene man ir, sen tie gadi pagājuši, kad skola būtu primārais, man tam visam bija jābūt kā patīkamam hobijam, kā sevis pilnveidošanai, bet nē! bet es zinu, tā ir tā nenormālā audzināšanas vaina, tā debīlā vainas apziņa, ka visam jābūt perfekti, ka visam jābūt tā kā tam jābūt, nekādas novirzes no normas.. un tad nu es visu laiku mocos pa dzīvīti kā jampampiņš, kurš nesaprotu, kas vispār notiek, ka lietas vajag ņemt drusku vieglāk, ka nevajag stresot pie katra sūda un sīkuma, ka nekas nemainīsies no tā cik ļoti tu čakarēsi nervus sev un pārējiem.. vot tādas lūk tās īpašās brīnumkonfektes..