pljeckas miskaste

dievs apžēlojies, dzemdē kādu lieku šūnu vecāku smadzenēs.. viņiem ir sācies ziemassvētku laiks ar nepārvaramu vēlmi piedirst manu meilu (lai gan tur es pati esmu vainīga, jo man vajadzēja būt uzmanīgākai, kad man prasīja meilu, kuru es regulāri lietojot, iedot darba nevis kādu kurā nekad nelienu iekšā). aizplūst atkal ideju jūras par svētku svinēšanu, salaveča gaidīšanu un audzinātāju apdāvināšanu.. kārtējo reizi es mēģinu iztēloties tās mātes kuras neko nedara, tikai sēž mājās, vāra kartupeli, mazgā vīra zeķes un ģenerē kārtējo kolosālo ideju, ar kuru nobesīt vecāku, kurš darbā mēģina izcirst savu ceļu uz veiksmīgi nokārtotu eksāmenu.. nu jā un vēstulē no dāmas ļoti dīvainā vārdā bija kas jauns un orģināls, vēlme apsveikt arī māsiņas, pavāres un apkopējas.. nu tik ies vaļā naudas grābšana.. ak jā un vēl tas, ka viņa darbā varot dabūt kaut kādus caurspīdīgus maisiņus bērnu dāvanām, audzinātāja esot teikusi ka nevajag, bet viņa vienalga nopirkusi trīsdesmit gabalus, vot entuziasms! man liekas bērnam goda vārds būs pie dirsas tavs caurspīdīgais maisiņš.. priekškam nodarboties ar tādu huiņu?! un jā dievs, es saprotu, ka es tagad ņirgājos par tava darba brāķiem, bet es drīkstu, jo es esmu viens no viņiem, nu tikai drošvien kādā pavisam citā jomā, bet tomēr!