šodien man kāds nejauši atgādināja, ka tuvojas ziemassvētki.. es tik ļoti esmu aizņemta ar domāšanu par savu dzīvi, ka palaidu garām decembra sākumu, kad jāsāk dāvanu iepirkšana, lai uz 23šo nepaliktu sausā.. jā, tiešām dīvaini, ka tas ir vienīgais, kas man ienāk prātā, jo kā izrādās patinot atpakaļ visus gadus, tas ir laiks, kad kāds mani visvairāk piečakarē, ja ne kāds dzīvais, tad vismaz dzīve točna..
kaut kā baigi bieži sāku atcerēties savu draugu, man vienmēr likās, ka viņš mani apciemo tikai tad kad man iet sūdīgi, bet sāku pieļaut domu, ka tas tāpēc, ka decembris bija tas mēnesis, kad viss notika.. vajadzētu aizbraukt uz kapiem, bet bail uzskriet tur kādam viņa radam, cik stulbi un sekli!
un par skolu.. beidzot ir kāds priekšmets, pēc kura man gribas raudāt, plēst matus un bļaut, lai visi iet dirst, jo es to nevaru.. es varu nomocīt viņu un dabūt četri, nu noteikti, ka varu, bet viņš tik daudz reizes piemin- studenti, jums taču tas ir jāzin, kā jūs uzrakstīsiet maģistrus?- ka gribas raudāt..
kaut kā baigi bieži sāku atcerēties savu draugu, man vienmēr likās, ka viņš mani apciemo tikai tad kad man iet sūdīgi, bet sāku pieļaut domu, ka tas tāpēc, ka decembris bija tas mēnesis, kad viss notika.. vajadzētu aizbraukt uz kapiem, bet bail uzskriet tur kādam viņa radam, cik stulbi un sekli!
un par skolu.. beidzot ir kāds priekšmets, pēc kura man gribas raudāt, plēst matus un bļaut, lai visi iet dirst, jo es to nevaru.. es varu nomocīt viņu un dabūt četri, nu noteikti, ka varu, bet viņš tik daudz reizes piemin- studenti, jums taču tas ir jāzin, kā jūs uzrakstīsiet maģistrus?- ka gribas raudāt..