pljeckas miskaste

izgāju no rīta no mājas un nodomāju kāds klusums un miers.. mēģināu atcerēties pēdējo reizi, kad tāds ir bijis.. kaut kad bērnībā laukos, kad agri agri piecēlos un izgāju ārā, bet arī tad klusumu traucēja slaukšanas aparāti, kas tika darbināti jau no pieciem, bet toreiz likās, ka tas pieder pie dabas lietām, bet šeit nebija nekā.. es pamatīgi saelpojos gaisu, jo iespējams, ka līdz tādam nākamajam klusuma mirklim būs jāgaida atkal simts gadi..

noskatījos okartes skatuvi.. beidzot kāds padomājis par tādiem kā es, kuriem patīk ņirgāties par cilvēkiem, bet tomēr vēl kāda smalka gaiša balss no dziļām iekšām brēc, ka tā nav labi, ka citi varētu raudāt.. tagad es to varēju darīt vienatnē pie televizora, rēkt līdz asarām un neviens necieta..