mans prieks atgriežoties pēc trīs dienām mājās kārtējo reiz pierāda, ka esmu palikusi veca. es pat nezinu, ko es vairāk nespēju turēt- alkoholu vai to cilvēku kņadu.. izskatās, ka esmu sākusi sevi vairāk mīlēt, jo man nemaz nevajag vairs tik bieži satikt draugus un vilkt uz tusiņiem, man tāpat ir labi- es mierīgi jūtos laimīga arī sēžot mājās, kas agrāk bija pilnīgi neiespējami, jo bez citiem cilvēkiem man iekšā bija tā debīlā tukšuma sajūta..
vēl es sapratu, ka man ir ļoti paveicies.. ar visu.. es nekad mūžā negribētu un nevarētu aizbraukt uz angliju, es skatījos uz tiem cilvēkiem un man bija sajūta, ka šī valsts tā pamatīgi sajāj ģimenes..
un pēdējais vēl ir tas, ka man ir kauns par sevi.. ka es nevarēju viņai ievilkt pa čaiņiku, kad mēs braucām ar dzērušu šoferi uz jūru.. es esmu pievīlusi savu vislielāko apņemšanos kāda man mūžā ir bijusi kopš tā kas bija sen sen atpakaļ...
vēl es sapratu, ka man ir ļoti paveicies.. ar visu.. es nekad mūžā negribētu un nevarētu aizbraukt uz angliju, es skatījos uz tiem cilvēkiem un man bija sajūta, ka šī valsts tā pamatīgi sajāj ģimenes..
un pēdējais vēl ir tas, ka man ir kauns par sevi.. ka es nevarēju viņai ievilkt pa čaiņiku, kad mēs braucām ar dzērušu šoferi uz jūru.. es esmu pievīlusi savu vislielāko apņemšanos kāda man mūžā ir bijusi kopš tā kas bija sen sen atpakaļ...