pljeckas miskaste

šodien ir patiesi jauka diena pretēji vakarējai, kad es raudāju bez iemesla un visu laiku jutos vainīga par kaut kādiem man nezināmiem grēkiem. parasti tāda sajūta mani moka, kad es aizmirstu kādu no saviem 'neizsakāmi svarīgajiem darba uzdevumiem', viņi mani grauž vairākas dienas, kamēr es par viņiem atceros un nolieku pie vietas, bet vakar tā nevarēja būt viņu vaina, jo priekšnieka ta nav, tātad arī darīt ko nav. lab nezinu, kas tā pa huiņu mani vakar mani grauza, bet šodien viņa ir prom. viss ir skaisti, tramvajs nāk uzreiz, zaļā gaisma katrā krustā, darba atslēga pēkšņi atrodas un stāv vestibilā uz galda, bet pats galvenais iemesls, ka mans darbiņš cilvēkiem patīk, viņi tos ir gatavi pirkt vēl un vēl!

sestā piebeigta.. vēl tikai viena vienīga mazītiņa sezona, un mana ikdiena atkal būs nožēlojami pelēka.. varbūt man viņu nevajadzētu norīt uzreiz, bet katru dienu baudīt pa mazam gabaliņam.. nē, nē to es nespēju, esmu nožēlojama..