pljeckas miskaste

man šorīt izvērtās asa diskusija ar sermuli par visādu huiņu lietošanu, tādu kā facebook un draugiem. pēc ilgāku gadu pārtraukuma, man sanāca atkal savu uzvārdu kaut kur ierakstīt, kas nozīmē, ka klāt ir mūžību neredzēti klasesbiedri, kurus es skolā pēdējā solā sēžot regulāri mēģināju izsmiet un pēc skolas beigšanas pēc iespējas ātrāk aizmirst.. un te nu viņi atkal lēnām sarodas, lai apjautātos par bērnu skaitu un labsajūtu.. bērni, tā ir labi muļļājama tēma. nez kā tie kropļi to ir uzoduši?! es viņus necietu skolā un neciešu tagad.. reģistrēšanās tādā portālā ir iespējas došana piepisties atkal un atkal! un vēl tās trakās ķēdes vēstules un lūgumi palīdzēt kucēniem un kaķēniem! viena diena un es izdzēsu.. protams, par ko no sermuļa dabūju dzirdēt par to, ka viņa mani nesaprot, ka man ir psiholoģiskas dabas problēmas un reti dīvaina uztvere.. noteikti, ka tā arī ir! bet nu nezinu vai šajā jautājumā.. vai tiešām cilvēks, kas periodiski fanātiski blenž 10 gadus neredzētu cilvēku dzīves ainiņas ir normālāks par mani?! un es taču neskraidu apkārt un nebļauju, ka tie kas lieto šīs lapas nav normāli, pa lielam, man ir pie dirsas, vai viņi to dara vai nē un es nekad nevienam no viņiem nepateiktu, ka viņam ir psiholoģiskas dabas problēmas, jo viņš sēž, piemēram, draugos! no kuriem laikiem ziņārība ir kļuvusi labāka nodarbe par iespēju dzīvot tikai savu dzīvi un netērēt laiku tādām huiņām? bet nē, redz varbūt man kādreiz kaut ko vajadzēšot un es varēšot viņus ātri sameklēt! nu nē, sermuli, man neko nevajadzēs no cilvēkiem, kurus neesmu redzējusi 10 gadus un nekad neesmu varējusi ciest, un ja arī kāds no viņiem kādreiz kļūs par izcilāko nervu ārstu pasaulē, arī tad es viņam nerakstīšu un neko neprasīšu, bet sēdēšu rindā aiz kabineta durvīm!! tā, ka ceru, ka tu atslābsi un pieņemsi, ka katrs drāzts no sava kociņa un nebūs nevienam tādi paši uzskati kā tev, un tikko tev to izdosies pieņemt, tava dzīve stipri mainīsies un arī es tevi mīlēšu vēl vairāk.. :)