vakardienu pavadīju, lai savāktu sevi pēc tā nenormālā vakara.. esmu sapratusi, ka vēl zaudētas pāris "draudzības", par kurām vispār brīnos, ka tik ilgi novilkušas. man riebjas, ka cilvēki nekad nevar pateikt visu acīs.. es taču neesmu nekāds jūtīgs jērs, ņemot vērā, ka vēl esmu tā, kas vienmēr visiem kāpj uz varžacīm un acīs pasaka visas savas domas, lai arī cik viņas pretīgas nebūtu.. nu tad lūdzu draudzenes jums ir iespēja man atriebties un arī pateikt visu ko domājat nevis apspriest to savā starpā ar meiliem.. nožēlojami, it īpaši, ka lielākās dirsējas ir tās bez ģimenēm, bērniem vai pat draugiem /domāts- večiem, kas jūs noliktu pie vietas/, tādas kurām sex ir iztrūcis no dzīves jau pāris gadus, nu nešaubos, ka savai aizturei tad tur ir jābūt. un, protams, ka, lai ko jūs arī dirstu, par kāpšanu uz vecā grābekļa, es tak tāpat jūs, nekam nederīgās aitas, neklausītu.. protams, ir vēl iespēja jums neko nestāstīt, bet tad jūs jau tā zaudētu savu diezgan nenozīmīgo jēgu manā dzīvē! lai jauka diena un jaunas burvīgas sarakstes! bučoju visas, kuces!
