man vajadzētu pamatīgi pārdomāt, kas ir pareizi un kas nē! es laikam esmu pacēlusi sevi augstāk par savu dirsu un vairs neatceros, cik tieši daudz spēju panest, un viss tas, ko esmu iedomājusies, ir tikai savu acu aizdiršana, lai varētu sevi mierināt ar domu, ka viss jau notiek ļoti pareizi.. beigās jau galvenais raudātājs vienalga būšu es! bet ja nu tomēr izrādās, ka es to visu spēšu pastiept, tad varētu teikt, ka pagaidām viss rit pat ļoti gludi, un tagad tikai vajadzētu izdomāt, kāds būs nobeigums /ļauns un atriebīgs vai arī kārtējā iespēja, kura noteikti netiks pienācīgi izmantota/.. un tad rodas jautājums, kāda velna pēc man dot iespēju, ja es jau tagad skaidri zinu, ka viņa netiks izmantota?! man laikam kā parasti atliek tikai atslēgt emocijas un peldēt kā sūdam pa straumi un gaidīt, kas atkal man peldēs pretī..
