pljeckas miskaste

esmu nožēlojamības kalngals
man laikam vēl pamatīgi jāmācās, lai nepiedzīvotu tās drausmīgās izjūtas, kad no rīta esmu kā laimīgākais cilvēks pasaulē un pēc viena neveiksmīgi izdzirdēta vārda jūtos kā pljecka. kad vienreiz man pietiks ar saviem resursiem, un neviens nebūs spējīgs manī izraisīt kaut kādas padebīlas sajūtas?!
šodien es strādāšu varen ražīgi..

c.-labvakar, vēlos piedāvāt Jums apdrošināšanu..
p.-paldies, asinsūcēja banka jau par to vienmēr parūpējas nepagurusi..
c.-bet viņi jau neparūpējas par Jūsu mantām un vērtīgajām lietiņām!
p.-a mums nav nekā!
c.-kā nekā nav? televizors, dators, dīvāns, skapis u.c. labumiņi?
p.-tv jau pieskaitāms pie lūžņiem, dīvāns sazīmēts ar cilvēciņiem un izgriestas puķītes, skapis nolīmēts un nokrāsots, dators kājminams (pēc snauta domām).. karoč nekā nav..
c.-nu jā un suns arī kaut ko sagrauzis?
p.-nē suņa arī nav!
c.-mēs jums atvedīsim! (tipa laikam ja noslēgtu līguma)
p.-ei dirst, bļa, vot tas mums tikai vēl trūka!!