pljeckas miskaste

jo vairāk es saprotu, ka manā dzīvē ir iestājies miers, jo debīlāki sapņi man rādās.. laikam mana zemapziņa vēl mirkli grib paraut uz agoniju..

man tik ļoti negribas sēdēt mājās, bet arī par iespēju braukt uz ērgļu ciemu gaisā nelecu.. toties diviem mazākajiem tas ļoti patiktu, jo viņi varētu mierīgi izpostīt kaut ko, kur pēc tam ilgi nebūtu jāatgriežas..

vai tad tiešām nav iespējams, ka cilvēks vienkārši varētu mani nemocīt un ar mani nerunāt un nekontaktēt jebkādos citos laikmetīgos veidos, izliktos, ka manis nav, un ka esmu nosprāgusi?? kā tas var būt tik grūti, ja viņš par to ir sapņojis, un tas viņam ir bijis nepieciešams tik ilgu laiku??!! ir taču 100 citi veidi, kā uzzināt to ko vajag..