marasmus II
šorīt pamodos, un viss bija tik pelēks un pretīgs, tāda nejauka sajūta, kā pirms vētras. putni nedzied un puķes nezied.. un tad es atcerējos, ka šorīt pie manis ierodas vecmāmiņa. kašķīgā un žultainā vecā kaluma vecene, kuras enerģijas avots ir cilvēku dvēseles mocīšana. nevarētu teikt, ka visu cilvēku.. viņas izturēšanos pret svešiem cilvēkiem (tādiem, kuri nav mūsu radu lokā) vai arī mūsu ģimenes bagātākajiem pārstāvjiem varētu saukt par ziepētu dirsā līšanu! neesmu vēl īsti atklājusi viņas negatīvās attieksmes iemeslu, it kā pati audzināja, pati mācīja, kurš tad vainīgs ka visi tādi kropļi izauguši?! un arī nesaprotu kāpēc kropļi?? kārtīgi strādāju, rēķinus un kredītus maksāju, bērnus audzinu, nedzeru, nenarkoju, ar azartspēlēm neaizraujos.. bļa kas tad man vēl nav ritīgi, ka katru reizi, kad to veco veceni redzu, man jāklausās mūžīgie pārmetumi par visu kaut ko.. vai tad esmu slikts cilvēks tāpēc, ka man mājās nav aizkari, bet žalūzijas, ka man mājās ir karstāks nekā viņas mājā, ka tapešu krāsa ir drusku spilgtāka kā pieņemts.. jā vecā govs, tiešām izskatās, ka es esmu ļaunuma sakne un tagad saprotu, kāpēc esmu pelnījusi smadzeņu kompostrāciju, piedod man par visu.. es tā negribēju iekārtot savu dzīvokli un arī tās pārējās niecīgās miljons lietas, par kurām dabūju klausīties visus tavus jobanos murgus, es negribēju darīt.. man tikai kaut kā likās, ka tā ir mana dzīve un BĻA es gribu darīt tā kā es gribu!!!