pljeckas miskaste

piespiedu kārtā nācās noskatīties ierakstu, kurā uzstājās kāds manai sirdij ne pārāk tuvs profesijas pārstāvis. ticīgie šmurguļi gan to nesauc par profesiju, bet sūtību, bet nu lai jau, ja tas viņu niecīgās dzīvītes dara pilnīgākas. ieraksts bija angļu valodā ar subtitriem.. ņemot vērā, ka lasīšana man uzdzen miegu, es gandrīz izlaidu garu. onka jau pēc skata bija dikti jauks, bet tēmu izvēlējies bija sūdīgu (lai gan manā uztverē mācītājs nav spējīgs izvēlēties labu tēmu).. mīļo stundiņ, kā ar tādu dzīves uztveri var nodzīvot līdz tik baltiem matiem. cilvēka dzīvē galvenās lietas: pacietība un ticība, neskatoties ne uz ko. vienlaga, cik un kādā kvantumā kāds tev ir veicis iekšējo skalošanu, galvenais ir piedot, ticēt, ka tā ir pēdējā reize un gaidīt. gaidīt, jo ar laiku tas viss pazūd, pakāpeniski, bet pazūd.. tad man palika ļoti skumji, jo sapratu, ka nesagaidīšu, nomiršu no tās skalošanas un nesagaidīšu...
vot tikai vienu nesaprotu, kapēc tik skeptiskam cilvēkam kā man, tas onka neiziet no galvas un domājot par viņa absurdo slimā suņa murgu, man prāts paliek rāms kā nosprādzis susurs.