pljeckas miskaste

izdomāju, ka pretēji varoņa egona reitera 'kaut kas labs' man būs 'kaut kas ne-labs'. riebjas man katru pēcpusdienu klausīties, par zaķīšiem un pelītēm, kuri tik ļoti viens otru mīl, brauc ceļojumos, taisa romanķiku vai precas (dariet to mājas zem segas, jo šito baznīcas kāzu murgu par 'mīlestība nelielās, neskauž utt.' esmu atklausījusies līdz vemšanai, bet jāpiekrīt vien ir.., un tad kāda velna pēc tas ir jāklārē radio?). vai tiešām kāds to klausās (ar prieku)?! kuram normālam cilvēkam gribas dzirdēt par citiem, kuriem uzčurājusi laime?! es labāk klausītos par kādu sūdainu bomzi, kuram dzīve ir viens liels šļūciens pa izgāztuvi vai arī par kādu, kuru vajā vecās mātes lāsts 5 paaudzēs. tas man patiešām liktu justies labāk, labāk tāpēc, ka man tā nav, jo cilvēks taču ir tieši tāda būtne - skaudīgs un pretīgs līdz kaulam.. neviens man neiegalvos, ka cilvēki kas klausās šo pēcpusdienas murgu, no tiesas jūtas priecīgi par pilnīgiem svešiniekiem.. nu tikai nevajag dirst!!! vienīgais, kas no šī pēcpusdienas murga ķer kaifu, ir pats laimīgais, kurš priecājas, kad iedomājas, ka visi nu viņu nenormāli apskauž!
tātad: mans šodienas kaut kas ne-labs:
vecās vecenes, kas no rītiem brauc trolejbusā uz tirgu pēc kārtējās siļķes pagalma rižajam, es jūs sēdēt NELAIDĪŠU, jo :
1. jūs varat braukt pēcpusdienā, kad nodokļu maksātāji jau sēž darbā, nevis ar pirmajiem gaiļiem;
2. pusei no jums ir augstpapēdenēs, kādas es pat nevalkāju, kājas nelaužu un muguru nečakarēju, tāpēc nevajag čīkstēt, ka kaut kas sāp;
3. esmu pārliecināta, ka mani neviens tālajos pensijas gados sēdēt nelaidīs, jo tieši tā es audzināšu savus bērnus!!!