biju laukos
šodien braucu mašīnā ar tukšu būtni, es viņu nemaz nepazinu, bet viņa bija tik tukša, ka gribējās vemt. runāja viņa daudz, tikai nekādi savā prātā nevarēju atrast iemeslu viņas vajadzībai piepūlēt rīkli.. un šajā gadījumā es nevainoju savu prātu.. tika aprunātas visādas tēmas.. par tusiņiem, dzeršanām, bērniem, krīzi, benzīna cenām un citiem aktuāliem jautājumiem tādos sīkumos, ka es jūtos kā izčakarēta galvā ar žuburainu zaru.. var būt tā ir mana vaina un visu, kas man neinteresē, es uztveru ar lielu skepsi.. laikam tā ir, bet ziniet, ja cilvēks šīs diršanas laikā lasa misteru Kolfīldu, tad šādos gadījumos manas iekšu uz ārpasauli raujošas emocijas ir tīri saprotams.. tas ir tā pat kā pēc pirts ielekt āliņģī.. citiem tas patīk, bet citus nobeidz līdz nāvei!