pljeckas miskaste

nekad neesmu varējusi saprasties ar savu klasi, drīzāk nevarēju viņus ciest, nu gluži tāpat kā visus citus cilvēkus.. nekad ar viņiem nerunāju un uz viņu tusiņiem negāju.. man bija draudzenes no paralēlklasēm, kuras man katru minūti nebija jāredz un tas viņas padarīja īpašas un daudz ciešamākas par tiem ar kuriem visu laiku sēdēju vienā klasē.. nezinu, kas man toreiz bija pa kaiti, ka visi bija tik slikti, lai gan tagad īpaši nekas nav mainījies, vēljoprojām ir cilvēki, kuri man riebjas bez zināma iemesla, bet tagad es vismaz cenšos to mainīt.. nu nē vispār laikam necenšos gan.. bet šis stāsts bija domāts par to, ka šorīt man atsūtīja mūsu klases bildi no tā vakara ar deviņiem cilvēkiem, kuri bija spējuši pārvarēt savu lepnumu, aizņemtību, debīlus nekad mājās neesošus vīrus (tas par šmiti, kur nespēja) un padoties paralēlklases draudzeņu spiedienam (tas par mani, kura spēja) un atvilkties uz to pasākumu, un es skatījos un nodomāju, cik tas vakars bija izdevies.. es pa visiem skolas gadiem ar viņiem nebiju tik daudz runājusi un dzērusi kā tajā vakarā, un skatoties uz to bildi man ir tāds prieks, ka dāmas mani pielauza!