pljeckas miskaste

pēc pēdējiem diviem savārstījumiem, biju patīkami pārsteigta. perfekta izrāde un aktierus vispār varētu sabučot par to talantu, ko dievs viņiem devis. pieļauju, ka visi tā nedomā, bet priekš manis bija ideāla, no sākuma smieklīgi, bet pēc tam raudāt gribējās.. kā jau laikam viss manā dzīvē, tāpēc arī viņa man aizķēra.. un protams, arī kompānija.. :)

vēl man uz sirds sakāpa jautājums par to kā ļauži man apkārt uztver manis teikto.. laikam labu laiku atpakaļ pirms pasākumiem trešdienās, esmu bijusi tik trula, ka neesmu piefiksējusi vienu vienkāršu lietu - ja cilvēks man saka, ka rīt man vajadzēs izdarīt kaut ko to vai kaut ko šito, tad es to arī darīju.. tagad ir iestājusies fāze, kad es to vairs nedaru, jo sāku domāt par to kādu izdevību tas man nes, toties tagad man nākas saskarties ar šo burvīgo paradoksu un nākošā dienā dzirdēt tādu teikumu kā - bet mēs taču vakar sarunājām!! bļEĢ! vakar saskāros ar 2iem gadījumiem kad man kāds bija pateicis kaut ko izdarīt un es atbildēju NĒ, un pēc tam klausījos - kā?? kā tad tā?? mēs taču sarunājām??? un vēl klāt tā jobanā acu klikšķināšana!!!