| |
[Sep. 18th, 2013|03:54 pm] |
so, vakar bija tāda nakts.... Viņam bija lēkme un viņš runāja pašdestruktīvi. Man bija bail atstāt viņu uz dažām sekundēm vienu. Dikti tad gribēju, lai mēs atrastos pirmajā, ne piektajā stāvā. Ok pašnāvībai ir vēl daudzas citas opcijas, ja reiz ļoti grib to.
Un vēl man ir bail par sevi. Brīžos, kad viss sajaucās, vai viņš neuzbruktu man. Kas ir mans pieņēmums, nezinu vai viņam ir tik traki, un kāds ir paškontroles līmenis.
Sajūta, ka es viņu tagad uz klīniku tāpēc, ka man pašai ir bail - ne tik daudz par manu nāvi, bet par viņa pašdestruktivitāti un lietām ko viņš teica, kas jaucas pa galvu.
Bet man patiesi ir bail par viņa dzīvību un turpmāku pilnasinīgu dzīvi |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2013|11:22 pm] |
so Viņš ir apsēsts. Cilvēks grib tiesāties un ņemt bērnus pie sevis. Nezinu cik daudz viņa sievas psiholoģiskā veselība ir iemesls un cik ir tīri viņa naids un apsēstība.
Man ir bail un žēl viņa. Un arī zinu, ka gribu veselīgas attiecības. Ko šodien un vakar redzēju un dzirdēju gribas teikt, ka cilvēks ir slims un vajag iet ārstēties, un tad tiesāties. Un pat gandrīz arī veidot attiecības. Bet varbūt mans vājums ir tas, kas liek rakstīt par to, ka šādiem attiecības nevajag sākt |
|
|