|
Sep. 18th, 2013|03:54 pm |
so, vakar bija tāda nakts.... Viņam bija lēkme un viņš runāja pašdestruktīvi. Man bija bail atstāt viņu uz dažām sekundēm vienu. Dikti tad gribēju, lai mēs atrastos pirmajā, ne piektajā stāvā. Ok pašnāvībai ir vēl daudzas citas opcijas, ja reiz ļoti grib to.
Un vēl man ir bail par sevi. Brīžos, kad viss sajaucās, vai viņš neuzbruktu man. Kas ir mans pieņēmums, nezinu vai viņam ir tik traki, un kāds ir paškontroles līmenis.
Sajūta, ka es viņu tagad uz klīniku tāpēc, ka man pašai ir bail - ne tik daudz par manu nāvi, bet par viņa pašdestruktivitāti un lietām ko viņš teica, kas jaucas pa galvu.
Bet man patiesi ir bail par viņa dzīvību un turpmāku pilnasinīgu dzīvi |
|