|
es viņam iedevu ametistu no Brazīlijas, viņš man atslēgas.
dzīvokļa. sava. saka, ka atstājis brīvu vietu vannasistabā, drēbju skapī
viņš vēl ir ievākšanās procesā.
arī Brīvība bija ievākšanās procesā, kad es tur ievācos. zinu, ka cits cilvēks, cits rakstus un kādā daļā noteikti emocionāli inteliģentāks. es gribu ar viņu pavadīt brīvdienas. vislabprātāk, to varētu darīt nesperot kāju viņa dzīvoklī. tad nevajadzētu veciem rēgiem acis skatīties vai no viņiem skurināties.
pasaule mainās un mainās. un nevis pamazām, bet tā, ka vienā rāvienā teju viss.
gribas neierauties hibernācijas/slīkšanas stadijā pēc viduslaiku tirgus rehabilitācijas un brazīļa atkal pielaišanas klāt/nolemšanas turpināt attiecības. būt aktīvai un patiesi dzīves priecīgai. ārā skumjas, ārā bēdas! kā ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) snorke par retrītu rakstīdama: " mees esam pavadijusi savu dziivi kaa frightened domesticated animals - domesticated by life - pozaa ar uzrautiem pleciem, sakumpusu muguru un seklu elposanu, tagad laiks kluut par tiem, kas mees isieniibaa esam: wild animals"i patiesi gāzt kalnus, i tad pusdienlaikā vai pēcpusdienā atpūsties, ne teju pievakarē sevi celt aiz ausīm kaut ko no neizbēgamajiem dienas pienākumiem paveikt. tak mierīgu sirdi varu te saorganizēt sev jogas pusstundu vai stundu. un iet un lekt un skriet ar bērniem. un pašai ar sevi. un izkliegt dumas te un tagad (ok drīz) ne domāt nu jā, tad atradīšu vajadzīgā izmēra koku vai tikšu klāt boksa maisam, tad. nu jā, un justies drošībā, lai kilogrami iet, nevis nāk, vai arī pošās uz palikšanu |