| |
[Feb. 27th, 2013|11:23 am] |
es šorīt raudāju bērnu dārzā
par to, ka pēc trim nedēļām bērni saka, ka viņi grib citu, iepriekšejo diktatorisko auklīti. Ka vnk nepatīk. Gribas domāt, ka tas tamdēļ, ka trūkst kontakta ar mammu. Kaut šorīt es to uztvēru pavisam personiski.
Un es gribēju viņam sist pa ceļam.
Redzēs... No rīta bija sajūta, ka ejat jūs dirst, es aizeju. Tagad ir mierīgāk. iz/pa runājos ar bērnu māti. Par gatavību aiziet netiecu. Taču teicu, ka neesmu ok, ka viņa ir nedēļām prom. Kas ko nopratu, vairāk tā nebūs.
If you tolerate this then your children will be next kas tur šādi dziedāja. Diskutēju ar sevi pieņemt vai nepieņemt šādi situāciju, ka māte tik daudz prom, tamdēļ vien, ka es redzu kas ar bērniem tā dēļ notiekas. Plus sarežģījās dzīve arī man - viņi sliktāk guļ, un tad vēl gala beigās pēc trim, manuprāt, foršām nedēļām beigās pasaka, negrib, ka esmu ar viņu. Vai lai liek mierā, vai vēl kaut un vēl kaut kas
ahhh |
|
|
| valoda vs. stundas |
[Feb. 27th, 2013|05:17 pm] |
Bērnu mamma arī nu ir šeit. Esam visi pie galda, nu ne visi, jo es paliku kājās stāvēt tā kā nebija krēslu un pati nedevos tos meklēt, tāpat arī citi nepiedāvāja. Ar manu kultūru mikskli tas šķita dīvaini, taču ok jutos gana konfortabla un stipra, i kas zin varbūt tiešām tas nav nekas nepieklājīgs uz zemākus klasi norādošs. Lai gan treilerparka draudzene pavisam nesen ko līdzīgu citas tēmas saistībā to minēja kā ko nepieklājīgu.... Taču pie galda sākt par to cepties nebija īsti labs laiks
Lūk, esam 'visi pie galva' un kaut kādā brīdī pāreju sarunā ar vecāko meitu no vācu uz angļu val. Māte ieliekās pa vidu ar: "Es gribētu, lai šajā ģimenē runātu vāciski."
Argumenti: "Lai bērni var saprast." (runājam par ballīšu iespējām, t.i., maniem plāniem - cik ilgi būšu Berlīnē (lasi: cik ilgi vecākā meita (16.g.) būs viena mājās) Uz ko meita iebilst, ka tēma nav ko diez ko interesanta bērniem (kas tāpat savā nodabā ko darbojās, t.i., viņiem par valodu vismaz tajā brīdī bija pie kājas). Uz ko mātei nav argumentu un nopūšās un nosmaida ar ziņu, ka redz, kā pusaudžiem tik pretī palēkāt, ka tik iebilst, ka tik, ka tik...
"Un es domāju tāpēc tu arī šeit atbraukusi, lai iemācītos vairāk valodu," kaut kādā brīdī (pēc vai pirms augstākminētās sarunas ar meitu) ģim.māte saka man. Gribēju atbildēt: "Jā, un tāpat es te esmu strādāt 30-35 stundas nedēļā un ar viņiem naktīs būt vien divas reizes mēnesī."
Nesaprotu cik daudz ir vērts viņai teikt par to kā jūtos - par būšanu novērtētai par to ko daru, par būšanu izmantotai sajūtu.
Tagad redzu cik daudz slodze bija un kādas bijas šīs trīs nedēļas, un to zinot agrāk par 400 mēnesī nebūtu piekritusi |
|
|