| |
[Feb. 11th, 2013|09:57 pm] |
Lūk, sev par pārsteigumu Berlīnē nokļuvu ātrāk nekā biju domājusi. Kultūršoks, iekšējs šoks un pēkšņa savas valstiskās piederības atcerēšanās, negaidītu emociju gamma satiekot Brīvību, drusku (mazmazītiņ) līdzīga atvadīšanās no Enrique. Pēkšņa tikšana pie diviem bērniem, kas nav mani. Un tad un uz/bez piecām minutēm tikšanas pie diviem saviem.
Bija žēl braukt prom no Andalūzijas, nu var gadīties, ka žēl arī no Berlīnes prom. Kas gaida ap stūri vai precīzāk aiz kalniem, nav ne jausmas, bet gribas uzzināt.
Uz brāli (lasi: mugursomu) tāpat kā pētersīļiem pēdējo reizi bija grūti skatīties. Taču par brāli/murgsomu grūti vien, domājams, tādēļ, ka mantu izvākšana no bijušā drauga mitekļa notika ar brāļā palīdzību.
Savukārt, mugursomu sauc par brāli kopš Andalūzijas, kur kāds draugs to nokristīja tā mūsu augumu samērīguma un attiecību (ar somu) īpašuma dēļ.
Brālis - brālis gan ne tik novalkāts, i ne pa pasauli tā izvazāts. I labi vien ir. Miera dzīve reizēm ir patiesi skaista. Un tas nekas, ka īsi pirms šā rakstīšanas meklēju lidojumus uz dienvidiem no šābrīža un nākamās mājvietas... |
|
|
| nauda, lūk... |
[Feb. 11th, 2013|10:14 pm] |
Atstāju pilsētu, kurā biju bijusi gana ilgi ar vienu eiro kabatā, t.i., vispār vienu vienīgo lietojamo, manā īpašumā esošo naudas vienību. Pa ceļam uz šoseju ar šo pēdējo eiro piestāju nopirkt loterijas biļeti, kas tieši tik arī maksāja. Visu vajadzīgo noskrāpējot, un nesaprotot ne vārda, ko biļetes pārdevējs - cilvēks ar runas grūtībām teica, laimēju piecus eiro:)
tad vēl likteņa ironija, ka darbi Andalūzijā tūlīt sāka šķirties pēc tam, kad biju pieņēmusi piedāvājumu Vācijā. Un tā pavisam burtiski - tūlīt un tad. Biju nedēļas, kad nekā un nekā, un tad pēkšņi ir viens darbs kabatā un nākamajā dienā vēl intervijas. |
|
|