| zvaigznes un azote |
[Sep. 21st, 2010|12:39 am] |
Tikko atcerējos to fantastisko sajūtu, kad ar Viņu gulējām parkā un skatījāmies debesīs un runājām visu ko. Un bija pilnīgi dabīga vēlme savērpties,sakļauties un būt tuvu tuvu viens otram. Tajā brīdī bija tā pārpasaulīgā miera un dzīves plūduma sajūta, guli azotē un ahhhh. Kad ir tas brīdis, ka ir traki laba sapratne, bet tai pat laikā arī pavisam skaidra apziņa, ka tas ir tikai brīdis. Bet tā sajūta ir salda, un skaudra reizē, bet ellē, ellē skaista.
Un vispār es traka, uz desktopa uzliku vienu no visu laiku skaistākajām un mīļākajām un vispār aww bildēm ever. Bet tu cilvēks paskaties un pie sevis nosmaidi. Tad sanāk, ka, ja daru tā, tad tā bija mīlestība tomēr, što ļi?
paklausījos kā dzīvokļa biedrene sagumusi pēc atbraukšanas no Madrides un sapratu, ka manas problēmas tāds sīkums vien ir. Foršs cilvēks saklausījies visādas muļķības, gana nedrošs par sevi, kā rezultātā sanāk viena normālā viņas drauga vārdiem runājot 'pakāršanās teorija' |
|
|
