Pēdējās nedēļas pavadu meklējot robežas. Pēdējās dienas ir daudz enerģijas un brīnišķīga laika izjūta, kad sanāk elpot dziļi. Sanāk pat, tad, ja dara lielā lielā steigā. Vien tad ir smieklīgāk. 

Vispār daudz ir smieklīgi, tā 'no iekšām', tā gavilējot, tā, ka aknas smaida (kāds DA Āzijas meditācijas veids), vnk joyous vitality.

Ir tik, tik interesanti apzināti (ar vaļā acīm) vērot pasauli un redzēt kā ar to mijiedarbojos, kā ta mijiedarbojas ar mani.

Un kartupeļi ir vēl viena sīka nianse kopēja stāstā.

Esmu virtuvē. 

Klausos vecākus otrā istabā sarunājoties par nākamsesdienas kartupeļu talku.

Mamma ar priecīgu balsi noskaita ļaudis, kas būs. Un ko taisīs ēst, un kas taisīs ēst.

Ienākot istabā, man saka, ka talka būs. Un vaicā vai es būšu. 

Pēc iepriekš dzirdētā ir jau pāris reizes šermuļi pārskrējuši. Minstinos ko tieši atbildēt.

Vaicāju vai, viņai būtiski, ka talkā būtu. (viņas valodā būtu droši vien: vai manas darba rokas ir vitāli nepieciešamas (vitāli ar kaut ko aizstāt)

Jā, protams, tu taču esi Pleeka (sadzirdēju: protams, ka tu man esi svarīga)

Kartupeļu talku biju uzbūrusi kā brīnišķīgu veidu kā redzēt, ka 

- man ir ģimene, kas darbojas veidā kā atceros 

- sabarot savu Latvijas nostaļģiju

Patiesi talkas iemesli ir, ka vnk ir gatavi novakšanai kartupeļi, Inshallah jauki laikapstākļi. Mana daļa saprast: vai es to tiešām gribu, vai man to tiešām vajag.

Un stāsts visticamāk ir nevis par talku, bet par mīlestību un tradīcijām un augšanu (ne kartupeļu).