| laiva sašūpojas |
[Aug. 24th, 2013|04:38 pm] |
nakts vidū cēlamies un braucām uz blakus lielpilsētu, jaukas pastaigas, baudpilnas aktivitātes un tad kaut kā sākām runāt par veidu kā veidot karjeru, kā izvēlēties nodarbošanos, kā sastapt darbu, ko darīt. Viedokļi mums dalās, kas ir ok, taču komunikācija aizgāja galīgi krustām. Rezultātā viņš aizskrēja uz auto atnest manas mantas, un tad nāk ar pagarāku tekstu, kas īsumā - partnerattiecības nespīd. Un arguments, kas cirtās acīs un arī nebija īsti ko pretī likt - stabilitāte. Nav man daudz ko pretī likt šim raksturlielumam. Ok lojalitāte, jā, uzņemties saistības, jā, taču stabilitāti garantēt. Es drīzāk varētu pārmaiņas garantēt, kur otra iespējamā saistību un lojalitātes daļa varētu būt personīgā stagnācija, sevis pazaudēšana.
Viņš grib stabilitāti. Tēma sākās ar stabilu, labi attalgotu darbu, ko sajutu vairāk kā spiedienu 'hey, pleeka, atver acis! pasaule darbojas šādi un tikai šādi!!' un beidzās ar risku par manu aizceļošanu un iemīlēšanos citā labāk drāzošā, izskatīgakā un auglīgā vīrietī, kas vēlas ģimeni.
No sākuma viņš vienkārši gribēja šķirties, apjaušot, ka jauku, ilgtermiņu partnerattiecību iespēja ir maza, beidzām (iepauzējām), pie teikuma, kur teicu, ka varbūt nolikt bailes malā un izmēgināt visu. Iespējams, ierunājās mans mazohisms un bailes palikt vienai šeit, un iespējams, veselais saprāts (diez vai ir tāds manā aprīkojumā pieejams?), ka nemest plinti krūmos pirms laika.
Gribas skriet mežā gaudot, taču piedāvāju viņam šovakar doties pie manis. Kādu motīvu vadīta un kāds būs vakara rezultāts ir miglā satinies. Caur miglas vāliem nerādās nekas pozitīvs, kaut kas zin... |
|
|
