| ko rudens atnesīs? |
[Aug. 19th, 2013|03:08 pm] |
Izlēmu darbu pie Medmāsas ģimenes vairs neturpināt. Būs žēl bērnu, kaut gan jau drīz vien viņi tikpat sirsnīgi metīsies ap kaklu citai auklītei. Kaut man žēl un reizē ļauns prieks, ka Medmāsai, iespējams, tik viegli neveiksies atrast cilvēku man vietā. Auklītes atalgojumu viņa, šķiet, maksāt nevar, taču darba veids un apjoms sniedzas (gāžas) pāri visiem au-pair priekšakstiem.
Ģimenei vakar pateicu, ka pēc oktobra darbu neturpināšu un ka vēl apsveru vai pārtraukt oktobra sākumā vai beigās, nezinu. Teicu arī, ka, ja nebūs kas cits, varētu vēl palikt arī kādu strēķīti novembrī, kamēr viņa atrod kādu.
Viņa vaicāja, vai būtu ar mieru kādreiz atbraukt uz bērnu pieskatīšanu. Man atbilde iekšā bija 'nē', taču pateicu 'jā', 'reizēm, taču tiešām reizēm'. Un nožēloju, ka tā. Nevarēju pateikt, ka nē. Kāpēc nav skaidras atbildes, vai vismaz vēl pagaidām nav skaidras atbildes.
Lūk, no darba ar neatbilstošu attalgojumu un nenovērtētības sajūtu būšu prom. Kas sekos pēc vēl nezinu, un neziņa biedē. "That we meet obstacles with a sense of adventure rather than a fear of further struggle." (Kim Gould) - saku sev.
O.K., būs dzīvesvieta, jauks partneris un brīnišķīgas attiecības. Vien kaut kad gribu un būs jāsāk maksāt arī sava īres maksas tiesa, apdrošināšana. Un tas viss Šveicē, kur, ja nebūtu Viņa, biju plānojusi berzēdama dūrītes nozust tikko kā atstrādāts norunātais laiks pie Medmāsas ģimenes.
uhhhh |
|
|
