| pilnīgi nesagatavota/galīgi negaidīti |
[Jun. 2nd, 2013|11:45 am] |
šodien bija paredzēts ar viņu, viņa bērniem un vēl kādiem cilvēkiem piedalīties visšveices piknikā.
Taču līst. Palieku vēl gultā vārtīties un ar vienu ausi klausos soļus un prātoju uz kuru virtuvi šorīt iet ēst. Lūdzu, ja kur dodās prom, ienākt un man pateikt pirms.
Un viņš ienāk - brauks tur kur man nebūs interesanti, vismaz ne nodarbes kas tur būs paredzētas ar puikām.
Man nolaižas un apmācas viss, kas vien var gultā nolaizties un apmākties. Dienas, vakara un pirmdienas un brīvdienu plāni kopumā ir ieņēmuši nezināmas aprises, kur jau bija padavusies, ka spēju tās sapurināt. Un vienīgais, kas vīdēja galvā, ka palikšu visu dienu gultā depresīvā un sevi grauzošā un nožēlojumā noskaņojumā pati sev, neproduktīvā, aizmirsties gribošā (bet nesanāk) sajūtā.
To visu viņam arī izklāstu.
Uz ko viņš atbild (vai varbūt vispirms viņš ieteica rīcības plānu šodienai), ka nespēju vairs ilgāk noliegt to, ka tevi mīlu. Es tevi mīlu.
Zināju, ka kaut kā tā ar viņu ir. Tāpat zināju, ka viņam atzīt un vēl vairāk pateikt, ka mīl ir liela, liela lieta. Un tad nu es paliku apstulbusi. Tik ļoti, ka pat neiedomājos nobīties to izdzirdot.
ā, nē, rīcības plāns šķiet bija pēc tam. nu vai arī pirms. vienalga.
labi, ka viņš man nevar pateikt, ka ir stāvoklī :D (jo vīrietis). tad arī, teju varu saderēt, ka to pateiktu absolūti negaidītā (nepiemērotā?) brīdī.
vien droši vien frāze - tagad tu varēs palikt stāvoklī, es gribu saoperēt 'vadiņus' atpakaļ*, gan mani spētu apsēdināt, apstulbināt un atvērt žokli tā līdz zemei, vai pat aizmirst to izdarīt no pārsteiguma. pat sacīta 'piemērotā situācijā'. kaut varbūt ne.
* viņš ir sterelizējies |
|
|
