Uz Tavas plaukstas izkust no laimes...

Ir dažas grāmatas, kuras es lasu visvairāk,
Ir dažas vājības, kuras es daru visvairāk,
Ir dažas cerības, kurām es ticu visvairāk,
Ir daži cilvēki, kurus es jūtu visvairāk;

Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Es gribu tevi

Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Es gribu tevi

Ir daži vārdi, kurus mēs dzirdam vismazāk,
Ir daži attēli, kurus es redzu vismazāk,
Ir daži sapņi, kurus es gaidu vismazāk,
Ir dažas atmiņas, kuras es vēlos vismazāk;

Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Es gribu tevi…

Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Visvairāk un vismazāk,
Es gribu tevi…

/Ainārs Mielavs/

Es tiešām ceru, ka reiz pienāks tā diena, kad arī sirdī būšu brīva no Tevis. Arī domās. Un jo īpaši atmiņās.

Tavos apskāvienos jutos kā mājās. Gandrīz nekad un nekur nebiju tā jutusies. Brīdī, kad jutos kā bezpajumtnieks, es tās iemantoju Tevī. Un tad man mājas tika atņemtas...

Un es atkal esmu te...Nezinu pat kā to nosaukt, reiz šo vietu es nosaucu par savu mazo vientulības ostu. Es tad vel nekā nezināju par šo vietu, man tā bija sveša, tagad bez šejienes es nespēju sevi iedomāties, nespēju iedomāties, ka nekad te nebūtu dzīvojusi, nekad nebūtu iepazinusi tik labus, tik ļoti labus cilvēkus (kas nu man ir kļuvuši par draugiem), te drīzāk ir mana mazā laimes saliņa, uz kuras nedrīkst atrasties visu laiku, ja neesi iezemietis, bet uz kuras esot var izjust svētumu, mieru, siltumu.

Tu mani vadi... Tu esi!
Es eju un krītu, un klūpu...
Esmu viscaur nošmulējusies, savainojusies...
Bet Tu sniedz man pretī savu plaukstu, lai atkal mani pieceltu, lai padarītu atkal mani tīru.
Jā, Tu to vari un tāpēc es Tevi mīlu!
Un cik gan bieži es Tevi nemīlu...un, ja godīgi, tad par savu mīlestību es vienmēr šaubos, jo jau jau cilvēku ir tik grūti iemīlēt (ir taču jāatsakās no sava ego!), tad cik neiespējami ir mīlēt Dievu! Kas mēs tādi esam, lai uzdrošinātos apgalvot, ka mīlam viņu?! Bet te jau tas joks slēpjas, ka ne jau mēs viņu spējam mīlēt...nē, Viņa Mīlestība ir tā, kas dod mums šo spēku, kas tad arī dod mums mīlestību mīlēt...
Tas viss cilvēku prātiem ir pārāk sarežģīti, tāpēc jau viss ir jāatstāj Dieva rokās, jāļauj, lai Viņš mūs vada!...

Kungs, ļauj man sevi aizmirst, īpaši tad, kad egoisms kliedz, plosa un ārda manu būtību, sakot, ka nekas nav svarīgāks par mani...
Ļauj no sevis aiziet man, lai atstāju vislabākās lietas un vietas citiem, kas ir mani brāļi un māsas (tātad VISIEM!!!)...
Lai nezināt, kas esmu un kas biju, pat, ja biju pasaules zvaigzne vai arī esmu nespējīga paveikt daudzas lietas...
Lai neminu, kas kādreiz būšu, bet vienkārši paļaujos uz Tavu apredzību...

Ļauj man būt kā sniega pārslai, tik daiļai un tik vieglai...
Kas no Tavas dvesmas nāk, kas ir dzimusi no Tavas dvesmas!...
Lai traucoties pār zemi salto, grūtību un problēmu pārkrauto
Spēju uz mirkli gaismā iemirdzēties...

Ļauj šai mazai nieka pārslai
Tavā Tēva delnā krist,
Izkust dievišķīgā elpā,
Tevī dzīvot, Tevī zust...

/Janīna Babre+.../

Kungs, man sevi aizmirst ļauj,
Ļauj no sevis aiziet man:
Nezināt, kas esmu, biju,
Neminēt, kas kādreiz būšu.

Ļauj man būt kā sniega pārslai,
Kas no Tavas dvesmas nāk, -
Traucoties pār zemi salto,
Mirkli gaismā iemirdzas.

Ļauj šai mazai nieka pārslai
Tavā Tēva delnā krist,
Izkust dievišķīgā elpā,
Tevī dzīvot, Tevī zust...

/Janīna Babre/

Es basām kājām skrēju Tev pretim... sajutu katru smilšu graudiņu, ko saminu pa ceļam... iedomājies, es JUTU! Jā, arī tādus sīkumus var just, jo zinu, ka labāk ir just ko tādu, nekā to, ka Tu esi tur, kur esi... Es tikai skrienu... un esmu jau paskrējusi Tev garām, bet neskatoties uz to, man šķiet, ka Tevi sastapšu, viss vēl priekšā... Esmu naiva!

I am not a hero
I am not an angel
I am just a man
Man who tries to love her
unlike every other
in her eyes I am

Un tagad es varētu teikt ko līdzīgu, jo jūtu ko līdzīgu... un tajā pašā laikā neko tādu... tikai smilšu graudi, kas sāpīgi griež man pēdās...

Skriet, tikai skriet un just, just to, ko jūt mana sirds, un tagad tā jūt prieku, kas mostas līdz ar pavasari, jā, tas ir pavisam banāli, tā kāds varētu teikt, jo tagad šos vārdus saka gandrīz katrs, bet cilvēks ir dabas sastāvdaļa, tāpēc jau nav brīnums, ka līdz ar visu augu, dzīvnieku, dabas pamošanos, pamostas arī cilvēks!

es gaidu Vasarsvētkus!!! Tad mans prieks būs pilnīgs, es ceru, jo tas ir tieši tas, kas man trūkst, es zinu, es to jūtu!

Tu jūti?

Es Tevi m... Nē, tas ir par skaļu un par nepatiesu... Es vienkārši par Tevi lūdzos! Jā, tas ir viss... Lūgšanas lai mūs vieno dvēselēs. Man bail par Tevi un tāpēc lūdzu Dievu, lai Viņš Tevi sargā.

"Nearly they stood who fall.. Nearly they fell who stand.. The choice of ways so small, the event so great, / Should thus entwine.."
"Gandrīz noturējās tie, kas krita.. Gandrīz krita tie, kas noturējās.. Ceļa izvēle tik maza, gadījumam spēks ir liels / Tik ļoti samezglots tas.." K.S. Luiss
Cik gan ļoti atpestītais ir tuvu pazušanai, bet pazudušais - pestīšanai...

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi ir augšāmcēlies!
Tā lūk, tagad vajadzētu uzlabot to situāciju, kas saistīta ar tiem 90%, kas nezināja šo faktu. Lai gan atzīšos, ka Lieldienu prieku neizjūtu, taču kāds priesteris, kurš tā līksmoja, tā priecājās, vēlāk man atzinās, ka tādu emocionālu prieku viņš nemaz neizjūtot, bet, ka tas nemaz nav vajadzīgs, jo dziļāk esot Dieva mīlestībā, jo dziļāk visu izjūtam un tad tādas ārējas emocijas nav vairs nepieciešamas. Viņš, protams, to visu pateica daudz skaistāk un saprotamāk.
Kā ir ar Tevi? Tu izjūti Lieldienu prieku? Kā Tev tas izpaužas? Jeb esi no tās sērijas, kas nokrāso olas un tad vairs nezina, ko ar tām iesākt? Es šogad nekrāsoju, šis jautājums man atkrita. Neko nejutu, neko tāāādu...tāpēc laikam arī nelieldienojos. Bet tas prieks būs varbūt jau ir tik es tam neļauju izlauzties uz āru, nezinu...

Es uzkāpu kalnā, tad attapos ielejā; biju viļņa galotnē, tad kaut kur nogrimu; biju tik tuvu debesīm, tad sajutu svelošu zemi; biju tur...tagad atkal esmu te; ne par metru tālāk no punkta, kur biju sākumā, lai gan tiku tālu, bet tagad... tagad vēl jātiek uz to sākumpunktu no kura sāku... Došos uz kapellu nomierināt savus skrejošos pukstus... Es atkal izdarīju kaut ko ne tā, un zinu ko...

Ir tik labi aizbraukt uz mājām!!! Lai gan neko tādu nebiju ieplānojusi. Bet tā jau ir ar tiem plāniem - tik Dieva uzjautrināšanaim :) Tādos brīžos man gribās būt tādai pavisam maziņai un palikt mājās, nerūpēties par tik daudzām lietām, par kurām ikdienā tik daudz domāju. Bieži vien tās pateišām ir pavisam nesvarīgas lietas. Satraucos par muļķībām un sīkumiem, lai gan tik bieži aizmirstu par savu labāko DRAUGU, kas ne uz mirkli mani neatstāj, kas pieļauj lai cīnos ar grūtībām, lai cīnos ar kārdinājumiem, jā, Viņš pieļauj, taču ne uz brīdi mani neatstāj vienu. Visu laiku ir kopā ar mani. Taču tik reti es to sajūtu, jo sāku dienu ar mūra celšanu - visi liekie darbi ko veicu, nevajadzīgie satraukumi utt. ir kā tādi ķieģeļi (citreiz pat bloki), ko tik krauju vienu otram virsū. Taču ir arī dienas, kad no šiem mūriem tieku vaļā un tās ir tās laimīgākās dienas manā mūžā...
Mans mīļais Jēzu, es Tevi mīlu! Jā, mana mīlestība ir niecīga un pavisam maziņa un citreiz tā kaut kur pat pazūd (uh, cik bieži)...Bet Tu vienmēr mani mīli neskatoties ne uz ko, jo Tu mīli visus un tas ir neaptverami, nesaprotami... Bet tā tas ir! paldies Tev! :)

Muļķības tik viegli var maldīgi kļūt par kko svarīgu...