| Regulāro Ūdens kariņu blakus nodarbes |
[Mar. 24th, 2007|01:08 am] |
Ak, šis debīlais pavasaris!
No rīta pieceļos, atplēšu vaļā acis un tik dodos savās alerģisku reakciju pavadītajās dienas gaitās! Iesnas, acis niez, un visi tie Klaritīni var iet ieskrieties. Nepalīdz.
Siltums jau arī nemaz nav brālis. Vienubrīd liekas - tik silts, tik silts - bet nākamajā jau tu sēdi nelaimīgs ar apsārtušām mandelēm. Labi, ka man viņas toreiz slimnīcā izgrieza. Toreiz, kad es aizmirsu no mājām paņemt biezo Mickey Mouse edition, mumima lelli, un vienīgā izklaide slimnīcā bija klausīties, kā palātasbiedrei ķemmē mēnesi neķemmētus matus. Ļoti garus matus. Tas gan vairāk bija bērnības šausmu šovs. Tā nebija tā reize, kad mamma man nopirka tetri. Tā bija tā reize, kad es nokritu no pīlādža (jo Agris uzkāpa uz tā paša sausā zara uz kura es) un salauzu roku. Toreiz es biju pārsteigta ieraudzīt vīrieti ar zīmīti "māsiņa". Toties toreiz mumins bija ar mani, un arī tā meitene, kurai baļķis bija uzkritis uz kājas. Atgriežoties pie tetra - manas māsīcas un brālēns noslēpa viņu kā lietisko pierādījumu spēlē "Policists un noziedznieki" malkas kaudzē. Es pēc tam vēl 3 vasaras viņu meklēju. Ja godīgi, tad arī pagājušajā vasarā pieķēru sevi meklējam nelaimīgo tetri malkas kaudzē, kuras tur sen jau vairs nav. Runājot par vasarām - bija jautri noskatīties, kā Pēcis (brālēns) nogrima ar to plostu, kuru bija montējis mēnesi. Iegrimiens bija tik plūdens - žēl, ka kanālā ūdens bija tikai līdz dibenam. Un priekš kam mēs braucām to gaisa gabalu ar riteņiem uz vecajām kazarmām pēc gumijas kamerām? Nē, jebšu toreiz to plostu viņš būvēja no putaplastiem... Jebkurā gadījumā - viņš nogrima, un tas mums ļoti patika. Viņš nogrima tieši pie tā koka, zem kura mēs vēlāk atklājām tārpus. Nu, brīdī, kad mēs sēdējām virsū, tā ka tas nebija patīkams moments. Ai, bērnība...
|
|
|
