bioluminiscence

Es šodien iegriezu pirkstā, izlietoju kādus 25 mm no kartupeļu garšvielas burkas, plēsu enciklopēdiju, lai lietotu lapas kā logu pakulas, izspiedu pumpu padibenē, stāvēju uz palodzes ar līmlenti rokās un, cerams, biedēju koncerta gaidītājus, kas sastājušies rindā līdz pat mārtiņa beķerejai, pārnesu milzu ķirbi no a uz b un tad a, izdomāju nodarbību bērnu nometnei par emocijām, uzrakstīju brīdinošu uzrakstu ‘Cidonijas!’ uz sulas maisa (jāuzzīmē miroņgalva), sazinājos ar māsu, formēju paku kodus omnivā, noskatījos piecas (drusku meloju) seinfelda sērijas, nosaucu Hariju par klimpu, paskatījos raselu brendu, nenopirku majonēzi rimi un uzzināju, ka dkorejā ir fiziskas tinder vietas.

Nu vairs paliek tikai braukšana uz Ilgezeem un iešanu uz geju klubu.

(pasts, iedodu lapeli par saņemto sūtījumu)
Pastniece: sūtījums ir K.J.
Es: jā. (pauze). Parādīt pasi?
Pastniece: jūs esat K.J.?
Es: jā.
Pastniece: ā.. (apjūk) neatpazinu.
Es: nekas, es arī jūs nepazīstu.

#vīrietisbetnē

Es esmu es, šodien: laimīgs.


Es nebeigšu mācīties neaizmirst, ka esmu es arī tad, kad laime aiziet antonīmā.
Līdz iemācīšos.

Kad tu ieraksti ierakstu fb kā cibā, un māte tev zvana, lai noskaidrotu detaļas.
Ciba 1, fb 0.

No rīta apsēžos pie datora. Domājot sazināties ar vēl desmitiem grāmatu atdevēju un saplānot nedēļu, lai iekļautu tajā neapgānītas brīvdienas, Harijs sāk tvercināt savu dipsiju man gar seju. Tajos 10^2 cm starp galdu un mani, viņš kā tetra lielmeistars ietilpina sevi.
Tad es sapratu, ka brīvdiena, kuru ieplānotu kaut kad, varētu notikt šodien.

Darbs ir slikts ieradums. Es eju ārā.

Ja kāds vēlas rītdien no rīta darīt nereliģiskus dieva darbus, dodiet ziņu. Taisīsim Rīgu atkal lielisku.

Pārbaudu, vai autobusa zaļajā iekšgaismā arī neredz vēnas.
Nu, ja ļoti vajadzētu introvenozēties VTU līdzeklī, varbūt. varbūt.

Cik savāda nakts. Kaut kas šķiet citādāk.
Labi citādāk.