bioluminiscence

Ķimeņu zupa.

Un lata pārdevējs, kurš uz jautājumu ‘vai jums ir baterijas?’ atbild ar pretjautājumu ‘enerģija?’, un tu mirkli klusē, iztēlojoties, kā būtu, ja enerģija nepienāktu pa vadiem, bet būtu jāiet uz latu un jālūdz iesvērt kādus 20 kw. Un viņš nejauši iesvērtu 23 kw, bet tu teiktu, ka ar to viss kārtībā, jo negribi, lai viņam būtu jāpūlas ar tevis apkalpošanu vēl vairāk.

Pasaule šķiet savāda vieta, ja kāds uz ielas it kā laipni uzrunā, lai nākamajā teikumā aizrādītu par matu krāsu. Nudien savādi, bet mīlestība vienmēr tāpat uzvarēs.

Parasti, kad nomirst kāds sabiedrībā zināmāks cilvēks, sajūtas vairāk ir nopūta un ‘nu jā’. Šoreiz acīs sariešas mitrums.
Man prieks, ka paguvu aiziet uz tavu koncertu šoruden, Harald. Paldies.

Skaistumkopšana ir zemes lietojuma veids.

Vai tad, ja tu goodreados uzspied ‘sekot’ autoram, kurš ir miris, tu nonāc viņsaulē?

Šodien pusdienās sabiezējums.

Kopumā labi, bet.
Šodienas darbu pārpilnībā pastāvēja iespēja, ka tēvs nepagūs laikus aizbraukt pretī K. uz skolas autobusu. Tas viņu nogādā miesta centrā aptuveni trīs kilometru attālumā no mājām. Kopš pēcpusdienas gaidu kādas ziņas, vai tomēr pagūs laikus vai jādomā citi varianti. Kā noskaidrojās šobrīd, es dzīvoju fantāziju pasaulē, kurā man ir priekšstati, ka K. darbā esoša māte ir lietas kursā par visu un ir sazinājusies ar K., noskaidrojusi situāciju. Pēc četriem, nekādas ziņas nesaņēmusi, aizrakstu māsai, vai Kārlis ir aizgājis pie viņas uz darbu vai tomēr braucis ar skolas autobusu. Atbildei nesekojot apmēram 20 minūtes, pazvanu pašam K. Dzirdu nobijušos, nervozu balsi, kura man atbild, ka šobrīd esot tumsā pie kaut kādiem šķūņiem (!). Viņam klusējot, dzirdu vēju pūšam telefona mikrofonā. Mierīgi pastāstu viņam, lai dodas atpakaļ uz veikalu un pagaida tur A., kurš pavisam drīz būs klāt. Atzvana māsa (dzirdamas šķiltavu skaņas), kura saka, ka 'pavisam aizmirsusi par K.'. Viņa steidzas pārrakstīt šo teikumu ar to, ka domājusi, ka visi pagūs laikus atgriezties mājās, lai aizbrauktu pretī blablabla. Sazvanu A., izstāstu, ka K. gaidīs viņus veikalā, savukārt, pretī saņemu pārmetumus, ka man būtu vajadzējis rīkoties ātrāk.
Atbildu, ka neesmu K. māte un paļāvos uz māsu, kurai bija vēlams izplānot to, kā dēlam tikt mājās. Lai gan arī tēvs bija uztraucies, galu galā viņš nosaka, ka kopumā, jau tas nav nekas būtisks (jo agrākos laikos, protams, visi gāja uz skolu, brienot apmēram 7 km pa purvu un ar latviešu tautas mīklu viltībām un stabulēm pievārot no krūmiem uzglūnošus dēmonus). Manuprāt, viņš tomēr ir pārāk mazs, lai pa tumsu ietu trīs kilometrus, ņemot vērā arī suņu iespējamības (evil dalmācietis pusceļā).
Atbraucot mājās, tēvs vēlreiz visiem pārmet, ka mums vajadzēja rīkoties drīzāk. Atbildu to pašu, ko jau pirmīt. Tad attīstās strīds starp vecākiem un manī iekšā kā dimantiņi datorspēlēs līst trigeri no dažādiem dzīves gadalaikiem. Elpoju, eju uz istabu. Jūtos droši, sazemēti, man jau sen vairs nav svarīga savu sajūtu 'pierādīšana' vecākiem.

Tās unikālās, neatkārtojamās apstākļu radītās dziesmas.
Tā skaņa, kas paliek pāri, skaļai dziesmai šķērsojot sienas un spraugas aizvērto durvju ailēs. Basu un ritma dominance, teju nodzēsta balss un kaut kas no kino ar citplanētiešiem.
Tiekšanās pēc oriģināla, aiziešana līdz skaņas avotam, nereti sarūgtina līdzīgā veidā kā centieni saglabāt attēlā to, kas domāts vienreizējam skatienam. Parādībām ir jāļauj beigties. Telefonam ir jāpaliek kabatā un durvīm: aizvērtām.