bioluminiscence

Nopirku K. smiltsērkšķu konfektes. Gribēju, lai mani kopā ar tām ieliek somā un nes uz mājām.

(always) FOMO the sun.

K. jautāja, par ko es domāju. Teicu, ka par moduļiem. Viņa vaicāja, kādiem moduļiem.
Par tiem, kuri, neskatoties uz to, vai ir pozitīvi vai negatīvi, galu galā ir pozitīvi. Par nebinaritāti, kas kaut kā kļūst par ‘viņi’. Par Skultes termināli, kuru vajag, jo runāsim par klimatu tad, kad arī mums būs nauda. Par brīžiem, kad gribas citādi, bet notiek kā vienmēr.
‘Pozitīvu skaitļu un nulles modulis ir vienāds ar pašu skaitli, bet negatīva skaitļa modulis ir vienāds ar skaitlim pretējo skaitli.’

Varbūt pie vainas tas, ka pilsētā zvaigznes var izskaitīt. Vismaz visi četri Matīsa kapos apglabātie Susekļi tagad zina visas atbildes.

Sasummējot vairākus šodien dzirdētus faktus, nonācu pie tā, ka nepieciešams sūtīt vēstuli Levitam. Vēstule sāktos ar to, ka šodien no draugiem dzirdēju, ka Bobam Mārlijam ir (vismaz) astoņi bērni. Tā beigtos ar praktiskiem un estētiskiem apsvērumiem par to, ka Brīvības pieminekļa miesassargiem nepieciešams turēt rokās Latvijas karogu un vicināt to pa bezgalības zīmes trajektoriju.
Tas piesaistītus tūristus ne mazāk par marihuānas legalizāciju, turklāt sniegtu sildošu, fizioterapeitisku kustību iespējas.

Nu man ir milzīga, pūkaina, vibrējoša čība, kurā var ielikt abas pēdas. Purngalam ir zaķa seja.

Tomēr ēzeļa.

Man jau teju nedēļu nav ne jausmas, vai es smaržoju pēc marinētiem gurķiem.
Skatos uz puteni aiz loga un jūtos apmaldījusies.

K. Jr.: ‘es neesmu rasists, bet man negaršo brūnā maize.’

(all the brūnie cilvēki in the world say ‘whaaat?)