Ir pagājis ilgs laiks.. es tikai tagad tā, pa īstam sāku redzēt, aptvert, pieņemt to, ko sev esmu nodarījusi.
Viņa jau tolaik visu skaidri redzēja, un mācīja, sacīja priekšā, dalījās ar savu pieredzi, bet es biju pilnīgi akla, es to nespēju ieraudzīt,jo nebiju gatava.

Ceļrādis.

Es ik pa laikam eju atpakaļ, atmiņās. Tas man ir svarīgi. Ir skaidrs, ka visiem cilvēkiem manā dzīvē ir liela nozīme.

Man šķiet, es sevi pašlaik mīlu krietni vairāk, nekā toreiz, bet vēl par maz.



Esmu pateicīga,ka vakar sev ļāvu pievarēt bailes. Pirmo reizi kāpu uz vēja dēļa. Es biju ezera viducī. Es neprotu peldēt. Man bija veste. Mēs tos dēļus izmantojām kā supus. Mani ceļgali un papēži ir noslīpēti. Airējām 3km, it kā nav daudz, bet tas prasīja daudz. Tik patīkamu nogurumu kādu laiku nebiju jutusi. Sevi pieķēru pie tā, ka man tās pāris stundas nebija laika uzmācīgām, pašbiedējošajām domām. Es jutu prieku. Es jutu!