Negaidīti, bet puse nedēļas brīva. Tas dod iespēju pabeigt iesāktos rakstu darbus un sagatavoties trešdienas kāpienam uz skatuves.
Galvā ir bilde. Uztaisīju skaņu celiņu. Horeogrāfija ārkārtīgi vienkārša, ka mazliet kauns par to, bet hei...Es drīkstu nepārpūlēties.





Vista izkašājusi lielo puķu podu. Perās uz mana paklāja.


Nupat Iesniedzu īsstāstus.
Man nav ticības, ka tie varētu tikt publicēti Strāvā, jo kas es vispār tāds esmu...bet es sev spiežu roku, un apskauju, ka vispār ko tādu uzdrošinos. Vnk jāturpina rakstīt un lasīt.
Arī dzejas kopu beidzot nosūtīju. Gribētos pieteikties prozas darbnīcām jaunajā sezonā. (varbūt otrreiz dzejas meistardarbnīcā?)





Šodien sāku virzīt med komisijai nepieciešamās lietas.
Nākamnedēl jāierodas rekrutēšanas un atlases centrā.
Prātoju, kā viss būs iegrozījies , piemēŗam, trīs mēnešus uz priekšu...

Pagājušajā mēnesī mums nopirku biļetes uz koncertu Parīzē, kas būs maijā..Es neatceros, kad kaut ko sev kādreiz būtu dāvinājusi dzimšanas dienā. Es nezinu, kad es pirkšu lidojuma biļetes, un vai lidosim kopā, kā vispār viss būs.


Janvāra beigās T lidos uz Maltu, svinēsim J svētkus kā kādreiz, bez tēta klātbūtnes.
Manu jautājumu T vēl aizvien ignorē. Varbūt viņš nožēlo, ka man ko tādu pateica. Varbūt tas bija teikts emocijās, un viņš patiesībā nemaz nevēlas mani atpakaļ, ģimenē.

Viss šķiet mudžekļains.