Sestdienas rītā devāmies uz Rēzekni. Ērģeļu mūzika,simfoniskais orķerstris,koris Gorā. Glass. Lūk,viņa skaņdarbi iet viscaur iekšām. Kaifs. Svētdien iegājām vietējās humpalās. Es neko nevarēju atļauties. Viņš man nopirka drēbes. Tad taisnā ceļā devāmies uz Jūrmalu pie Viņa vecākiem. Zelta kāzas svinēt. Es tādas negribu. Es gribu,lai viss ir īsts.



Vista iekārtojusies uz manām kājām.
Rita kafija izdzerta. Es tomēr esmu kļuvis par kafijas iedzērāju.


Aizvien priecājos par telefona zvanu. Pārrunas notiks pie manis,mājās. Līdz šim nekad darba intervijā nav notikusi mājās. Manās. Es nenožēloju izvēles. Viss rit pareizo gaitu.







Šķiet, tā bija piektdiena, kad kaut ko runājām par erasmusiem un akadēmiskajiem un gadu prom no Latvijas. Tajā brīdī, lai gan es apzinos,ka tas ir ļoti vērtīgi un pašizaugsme ir ārkārtīgi svarīga, un nav jāņem vērā citu sajūtas par to,jo jādara kā iekšas liek,manas smadzenes virpinaja notikumu gaitu,kas rezultētos ar attiecību izbeidzināšanos,jo tobrīd šķita, ka nekādā veidā man nestrādātu long distance releišanšips. Viņam gan.


Bet labi,par to nevajag lauzīt galvu. Mums totāli jāgatavojas izstādei. Man jāsazinās ar humpalniekeim, jātiek pie nederīgu drēbju maisiem un pie derīgu apģērbu maisiem. Manam objektam vajadzīgs dažāds tekstils, dažādi materiāli. Varbūt jāieraksta apkaimju grupā, parasti jau cilvēki nezin,kur likt vecās drēbes,ātri ar tām apaug.

Saņēmu ziņu no māsas. Vectēvam nogriezta kāja.


Harmoniska tā dzīve. Prieks un skumjas kā pretkrāsu dzijas pavediens krustdūrienā.