L man uzrakstīja tieši tad,kad biņņādama gāju ārā no darba. Es spontāni piekritu uzaicinājumam doties pie viņas,pie cilvēka, par kura eksistenci nezināju pirms nedēļas.
Kad bija jāšķērso šoseja ,uz mirkli iedomājos, kā tas būtu ,ja tajā brīdī mani notriektu auto,kas tuvojās, bet vēl bija gana tālu...
Klusumu brīžiem pārtrauca trīskrāsu kaķis. Jutos mierīgi.


Gaidīju autobusu uz centru,tas piebrauca,izlaida cilvēkus un aiztaisīja durvis,aizbrauca tālāk. Labi,ka es tajā neiekāpu,nebija īstais. Sieviete,kas izkāpa, novēlās no paaugstinājuma,izvārtījās peļķē,centās guļus runāt pa telefonu. "Bet,ko Tu gribēji Kaķa...Alo?!" Palīdzēju piecelties. Viņa, nedaudz apjukumā, apļoja ap savu asi,tad nāca klāt,turējās pie manas rokas,runādama atkal pa telefonu. Satvēra plaukstu arvien ciešāk. Viņas plauksta sķita plaša,silta,mīksta. Tāda patīkama. Atlaida to ,beidzot sarunu. Tad pagāja nostāk, un nāca atpakaļ mani cieši skaut kādas trīs reizes."Nu,jūs piedodiet,es, vecene par daudz iedzēru, tagad vecais lasīs morāli ". Tie bija īsti, silti un cieši apskāvieni no pilnīgi sveša cilvēka, kuru savā dzīvē nekad nesatikšu.


Šovakar 20.00 Aleponijā lasījumi, es gribu dzirdēt,bet varbūt labāk iet gulēt...