11:03 pm - 9.-10.09. ValenciaStāvu metro Valensijā un gaidu Annu, kura droši vien brauc no centra. Ar mani neveiksmīgi mēģina komunicēt kontroliere. Atbaidu/pārliecinu par saviem labajiem nodomiem viņu ar vienkāršu hi.Stacija ir apbrīnojami izskatīga – daudzkrāsaina stikla ēka, bet tajā nav daudz cilvēku. Tāda kā piepilsēta. Un, ak, šo spāņu mentalitāti! Vienalga kāds uz (diezgan patālu esošās) blakus ieliņas taurē un māj. Pēc mirkļa saprotu, ka šoferītis ir Anna un māj man. Haha! Somu plecā un cilpoju uz mašīnu. Annas pirmais sveiciens ir: „Trakā meitene!!! Ar stopiem!” Pasmejamies, sabučojamies, nosolos atpakaļ braukt kā normāls standarta cilvēks, bet neizskatās, ka viņa man ticētu. Dodamies uz viņas mājām – dzīvokli, kurā varētu braukt ja ne ar riteni, tad ar skrituļslidām. Pēc garā ceļa dušiņa ir svētlaime, tieku arī pie glāzes vēsa gaspačo. Un sarunām, sarunām, jokiem par gasolineras. :) Šim vakaram ir jauns pavērsiens, jo soma ilgi uz vietas nestāv un esam mašīnā, lai dotos uz Sagunto pie viņas drauga. Te pavadām patīkamu vakaru, uz terases/balkona vakariņojot, latviešu-spāņu (ar tulkojumu) un angļufrančukrievu valodā smejoties un baudot pilsētas ugunis. Tālumā kalni. Man tiek iedalīta istabiņa, kurā atrodas sērfdēlis – ar Annu domājam, ka ir, ir viens solis līdz Austrālijai tepat, un vispār, varētu pamēģināt, bet puisis ir skeptisks par viļņu lielumu. Nākamajā dienā no rīta atskan skaļrunis. Izrādās, kāds atbraucis tirgot dārzeņus un stāsta: „Esmu šeit! Joprojām esmu šeit un man ir labākie dārzeņi! Esmu atgriezies!” Dienas plāns ir elementārs: nāk ciemos viņa draugs, un visi ejam uz pludmali. Saule! Smiltis! Oļi! Pludmale nokaisīta ar saulessargiem raibās krāsās un ļaužiem bikini un onekini (jeb puskailām dāmām un kungiem). Sāļums gan ir ellīgs, it sevišķi ellīgi jūtas mans deguns un lūpas. Atnākot mājās uz pusdienām, jokojam, ka varētu nedaudz sāls salātiem notraust no ādas. Paliekam divatā, jo Raul ieiet dušā un Anny puisis arī aiziet līdz. Un te sākas joki par Broke Back mountain, kas nerimstas arī pārējās dienas, bet nu, mums ir prieks, ka viss notiek tik atklāti un arī pašām ir laiciņš parunāt. :D Spānija no Latvijas atšķiras arī ar dienas ritmu. Darbu viņi sāk caurmērā nedaudz vēlāk, no 14-17 ir siesta (visi paēd pusdienas un pēc tam snauž), 17-20.30 atkal strādā. Kamēr mani draudziņi guļ, es steidzos pabeigt rakstiņus klab.lv un zinātniskos rakstiņus. Pēc tam dodamies uz chiringhitos, t.i., pludmales bāriņu. Ir ap 22iem, sestdiena, bet tas ir praktiski tukšs. Pasūtam dzērienus – puiši alus, Anna alu ar fantu, man iesaka ko šeit tipisku. Tā izrādās citronu sula/sīrups ar ledu, gluži kā mojito bez piparmētrām. Ideāli karstā dienā. Jautāju, kur ir pārējie cilvēki un kad, galu galā, sāksies dejas, salsa? Ha! Ballīte normāli sākas ap 3iem. Raul stāsta šo un to par Seno Grieķiju un diskutē par Ahilleju un Troju ar pārējiem spāņu valodā. Piefiksēju, ka sarunu saprotu, bet runāt neprotu :) |