08:12 pm - Rīga-Brisele, 11.02.Rīgā šodien uznācis putenis pēc pāris atkušņa un kailsala dienām. Zinu, ka Briselē turpretī būs diezgan silts, un rokos pa skapjiem, meklēdama kādu pavasarīgu jaciņu un domīgi lūkojos uz džemperi. Galu galā atrodu plaukta tālākajā stūrī pavisam plānu un saburzītu drēbīti, ko arī uzstīvēju mugurā (jo citu meklēt nav laika un šī derēs labāk nekā mētelis).Tā kā šai dienā mūsmājā ir dubultsvētki, no rīta esmu paguvusi izskriet loku pēc puķēm un fotofilmiņas, kurš vakar ir atdūries pret slēgtām durvīm un, jāpiebilst, ģeogrāfu fukšiem pēcāk. Uz lidostu nokļūstu ar mā gādību - un jauki, ka tā, jo varu izmantot vienu jaciņu un netikt ieputināta. Satieku kompanjōni un līksmi iekārtojamies pie B4 vārtiem, kas nav mūsējie. Tā nu esam iekārtojušās apmēram stundu, vērojam mašīnītes un zaļos cilvēciņus sportojam ap turku lidmašīnītēm, līdz atskan "pēdējais uzaicinājums pasažieriem uz Ryanair Briseles reisu". Opā! Viens mirklis un mūs vēl nosauktu pa mikrofonu. Un tur jau mūs pacietīgi gaida, bez rindas, pieturot durvis, smaidīgie lidmašīnas darbinieki... pa ceļam uz lidmašīnu pamanu, ka aiz manis nāk Vēl kāds. Esam 3. Uzsmaidām arī stjuartei, un aplaudējošajiem pasažieriem, kuri laikam nezin, kā citādāk apbalvot tik lielisku izvēli kā pievienošanos viņiem, un atrodam 2 brīvas vietas blakus Onkulim. Onkulis, kā izrādās, ir spānis, kurš uzreiz sāk uzdot jautājumus par kur un kā lidojam, esam, un vispār, cik km ir līdz Maskavai? Tas ir jānoskaidro! Viņš zina daaaudz dažādu attālumu Eiropā un nekavējas ar tiem dalīties (kad mana kompanjōne iemieg, viņš piebaksta. piebaksta vēlreiz un vēlreiz, lai tiešām pārliecinātos par šo faktu), uuun, ziniet ko? jums ir baigi paveicies, ka jums ir tāda tīra valsts no visiem mellajiem un pārējiem, tā gan, var būt bīstami! un tad vēl: mums tās karstās vasaras Spānijā... visām meitenēm tādas ī-ī! krunkas pie acīm (seko demonstrācija), jaja, no saules, jums! jums ir tīrāka seja. Šitādā garā nokļūstam līdz pat Charleroi. Garlaicīgi nav, šis tas ļoti uzjautrina :) Nedaudz pamanāmies iemigt. No Charleroi izrādās, ka nav īsti ceļa, kur varētu iet - nākas braukt ar busu par 13 euro (turp atpakaļ 22), nevis stopēt. Tā nu nokļūstam Midi stacijā. No tās izejam, neskatoties kartē, bet uz mazajām, smukajām mājiņām, un, protams, apmaldāmies. Ielām nosaukumu šķietami nav. Paklaiņojušas kādu mirkli rajōnā kurā nav ļaužu vai ir persōnas, kas uz ielām tikai atrodas, nolemjam atgriezties stacijā un pameklēt vajadzīgo transportu. Atrodam ar. Seko piedzīvojums ar biļetes pirkšanu un kompostrēšanu (2 euro). Viss izdodas, izņemot izkāpšanu: tā kā nemākam atvērt durvis, nejauši izkāpjam katra savā pieturā - vadītājs noreaģē īstajā mirklī un paņem manu kompanjōni līdz. Un tā! Piedzīvojumi uzņem apgriezienus. Diemžēl gan tikai kādas 10 min, jo drīz satiekamies, sazvanām hostu (glīts puika ar grebeni ^.^) un dodamies uz viņa interesanto dzīvokli: mājā ar veco liftu :) Mūsu istabai ir septiņi stūri, nekārtība, un saimnieks, kurš ir Peru. Esam apvestas ap.. 2? |
Mazās Mijas pasaules gaitas
February 14th, 2011
08:53 pm - Čukčas Briselē 12.02.Jāsāk ar to, ka mūsu hosts domāja, ka rupjmaize satur kanēli. Vēl visi puikas, kas uzturējās viņu dzīvoklī, āra apavus (kedveidīgos), nenovilka. Vēl visur dzīvoklī ir smukas retrō bildītes... ar klāt piezīmētu alkohōlu :) Un nedaudz piesmēķēts. Nu un vēl citāda māksla, bet nu pamatīgākais jau ir tas stūrianais plānojums un skats uz jumtiem ar skurstenīšiem.Tālāk. No rīta, protams, pamodāmies, un duša šņāca uz manu kompanjōni (un vēl tur kaut ko mistisku darīja, īsāk sakot, kaut kāda neduša). Paēdām tumi ar šokolādi (nomnom) & 1,5 riekstiem (kas bija šokolādē). Tad pēc sejiņmazgāšanas apsēdāmies uz gultas un mums bija dialōgs: -Nu. Hmm. Ejam. -Ejam! -Jā. Ejam. Pēc kāda laika, bet ne tūlīt, jo pēdējā mirklī izdomājām uzvilkt afigennos svārciņus/šortiņus, arī aizgājām. Aizgājām pie bomžiem uz parku. Pirms tam parūpējāmies par to, lai hosts pamostas (jo pēc piektdienas ballītēm nav veselīgi gulēt ilgāk par 4h, jāaa!), parunājoties franciski kādu mirkli un mūs izlaiž ārā (pa atvērtām durvīm). Bomži bija tā neko (pēc tam satikām arī viņu draudziņus pilsētā, kam bija tādas smukas gultiņas-matracīši uz ietves, un kas tieši pret pēcpusdienu modās no nomiedzīša). Redzējām 1 smuku balodi un 1 pīli, un vairākas kaijas. Vispār, ļoti maz ūdenstilpju šeitan. Pēc neilga mirkļa sapratām, ka centrs ir otrā virzienā. Caur ļoti mīlīgu tirdziņu tad arī turp devāmies, bieži ielūkojoties dažādos mazos veikaliņos, viens bija ārkārtīgi jauks: ar koka rotaļlietām, mazām leijerkastītēm u.tml. lietiņām - vesela bērnības un krāsu pasaule. Blakus tam, abi krāsainās ēkās (un ēkas te ir tādas šauras, ap 3 stāvu celtnes) dizaina priekšmetu bode, t.i. Pylones u.c. Un kur nu vēl visi šokolādes veikaliņi centrā!!! Mmmm. Čau, Brisele! Ieklīdām arī muzejā, kas, kā izrādījās, bija tieši tas, kuru gribējām apmeklēt, izņemot - modernās mākslas ekspozīcija bija slēgta uz ilgu laiku. Tad nu vienkārši tekalējāmies tālāk, mana komapnjōne atkal skraidīja pa baznīcai (šī indeve jau novērota agrāk). Es savukārt atklāju mežģīnes un uzliku aci uz saulessardziņu. Un vēl atradām vafeles - lieliskas ar augļiem un putukrējumu (gofres de Bruxelles), kā arī lielisku bio ēdienu iekš EXKI. Pabrīnījāmies arī par pilsētas kontrastiem (ielas, kuras izskatās teju kriminogēnas un šādiem tādiem lūžņiem, blakus iepirkšanās ielām ar šikiem veikaliem) & to, ka pāris krūmus sauc par parkiem (tāpēc daudzus palaižam garām). Bet, atšķirībā no mūsu valsts, šeit arī šosejas atdalošajā joslā ir krūmi. Atpakaļ nākot bijam pazaudējušas ielu, kur mitinājāmies, tomēr atradām ekoveikaliņu, kur iegādājām lielisku sojas melleņu jogurtu. Tas arī tapa par nākamajām brokastīm. Vēl pirkumu somā mētājās beļģu rudzu maize - tās skābenums mums atgādināja ķieģelīti. |
08:54 pm - Briseles svētdiena, 13.02.Tā kā pirmajā vakarā mūsu hosts bija sazīmējis lielisku maršrutu un arī iepriekšējā vakarā ar viņiem nedevāmies ballēties (lai gan māja bija pilna ar puikiem, pat no Gruzijas, kas runāja krieviski un franciski, un vēl visādiem, un šķiet, ka pirms mūsu atnākšanas viņi bija mēģinājuši uzsmēķēt vai vismaz aplūkojuši mūsu vesto tēju), mēsdevāmies aplūkot to, ko vēl nebijām aplūkojušas: sākot ar Eiropas Parlamentu. Pa ceļam, protams, uznāca izsalkums, un bijām iemaldījušās tirdziņā, kur no apaļmājiņas tirgoja ātros ēdienus - arī slavenos french fries, kurus, sagaidot savu rindu, arī franciski pasūtīju (un pati ļoti par to sajūsminājos). "Un cornet de frites, s'il-vous-plaît. Deux vingt". Turpat arī dzirdam pāris latviešus, pakavējamies pie sieriem un čāpojam tālāk. EP bija pelēks un vējains, bet - pie tā ziedēja ķiršu koki. Vai mežābeles. Kaut kas tieši tik jauks un bāli rozā. Un ēku ielokā, laukuma vidū, pa trepēm uz leju, ir vilciena stacija - Brisele-Luksmeburga. Tālāk kaut ko atrodam un kaut ko neatrodam, aizejam uz Briseles skaisto katedrāli, kas patīk arī man. Pie tās zied dzeltenas narcises un ārā izlikti koka atzveltņi (gribētu izstāvēt rindu pie tiem saulainā dienā!). Tiekam vēl pie vienas lieliskas vafeles ar putukrējumu un zemenēm. Šī ir gardāka. Bet čekā man ieraksta neatšifrējamu kodu un turklāt dolārus. Mkēj :D Interesants fakts: līdzi ņemot jāmaksā lētāk, nekā ēdot uz vietas. Toties uz vietas garantēts siltums un šodien jau ir +6-7, nevis vairs +11-12C. Beidzot aizejam palūkot arī, kāda štāte šoreiz čurājošajam puikam mugurā. Tumši zila ar šallīti. Vēl daudz tūristu, mums regulāri pa priekšu iet mazas aziātu meitenītes, kas šļūkā kājas un nesarunājas. Nākamā pietura ir botāniskais dārzs. Labu gabalu uz citu pusi, bet tomēr. Kad esam pa vējainu un platu ielu gājušas, ciešot sāpes modernās arhitektūras dēļ un vēsuma, kurš šur un tur iespraucas, izrādās, ka pie dārza nevar tikt tik vienkārši. Kad tomēr tikts, tas vairāk izskatās pēc parka. Tāda smuka, bet tomēr. Koki gan ekstra glīti. Istaigājam to pašu, nonākam pie žoga otrā pusē, kad pēkšņi ienāk divi čaļi, sāk svilpt (svilpi ar ļoti spalgu skaņu) un māt ar rokām - kaut kāda žestu valoda, šķiet. Kad neliekamies saprast, un mēs patiesi nesaprotam (jo paralēli žestu valodai un atkārtotiem svilpieniem apmaināmies ar nesaprašanas pilnām frāzēm), viens no viņiem tuvojas. Parādās trešais. Trešais nozūd mūsu ieejas virzienā. Nu nebūs labi! Nāk klāt un prasa standarta jautājumu: français, english? Nu, both, protams. Tātad, parku slēdz. Ejiet ārā. Šajā mirklī saprotu, kāpēc Susuriņam nepatika parka sargi. Man arī sāk nepatikt. Galu galā, tikko ienācām, un parkam, tfu, botāniskajam dārzam, ielas otrā pusē ir otra daļa. Ejam ārā un atpakaļ uz centru. Tā pēc kāda mirkļa izdomājam, ka vajag nogriezties kaut kur un pēkšņi - voila! - Sterling books - tas, ko vajag. SILTUMS. Palasām bērnu grāmatas ar izceļamām figūrām par pārēdušos kāpuru, un uzbūvējam māju pingvīniem. Vienojamies arī, ka kartiņas ir ļoti glītas. Galu galā, atkal nonākam EXKI. Notiesājam dārzeņu pīrāgu un es vēl pistāciju-ķiršu apaļkūciņu. Un. Ir jauks vakars. :) |
09:42 pm - Brisele-Rīga, 14.02.Modinātājs šorīt bija uzlikts uz 5.00, lai laicīgi varētu iziet.Brokastis neēdām, jo mums bija tikai maize. Vakar gan apskatījos tik daudz kā google karti, ceļu, kur varētu stopēt/iziet uz vietu, kur stopēt - uz lidostu, jo negribas vēlreiz maksāt par busu. Ar iešanu mums veicās itin labi, no mūsu rajona (Ixelles) tikām ārā, ejot aptuveni stundu, bet... apmaldījāmies šosejas entajos pagriezienos. Un tur arī mums sāka neiet ar stopēšanu, jo.. kur gan? Pa to laiku pulkstentiņš, protams, jau apripo līdz 8.00. Nedaudzajiem satiktajiem ļaužiem (3?) apvaicājamies par virzienu un kaut kā izbrienam uz šosejas. Tur gan ir ļooti daudz mašīnu, pārsvarā mums tuvākajā joslā - smagie, un vēl - stāvam ieskrējiena joslas galā. Normālu vietu stopēšanai nav. Maziņš sastrēgumiņš, un visi brauc ap 40. Pēc kāda mirkļa beidzot viena mašīnīte apstājas, tur - onkulis. Unisōnā sakām, ka mums vajag uz Charleroi, jo tuvojas pus9, un mums jāieiet iekšā līdz 10.05. Viņš... runā tikai franciski. Pēc kādas minūtes apjaušam, ka mums stāsta, ka Charleroi ir uz otru pusi! Opā!!! Runājamies vēl, nesaprotam, un jūtu, ka abas vienlīdz izmisīgi skatāmies ar savām kaķīšacīm (gan tāpēc, ka kavējam, gan tāpēc, ka nesaprotam). Beigās noprotu, ka mūs aicina iesēsties, jo aizvedīs tur, kur var stopēt uz Charleroi. Te nu jāpiebilst, ka visu laiku esam mēģinājušas saorientēties pēc tāda milzīga, apaļīga dūmeņa, vai nu atomstacijas, vai nu ogļu stacijas - kas kūpēja šurpbraucot kreisajā pusē, un šodien vēl ir uzpucēts ar sarkanām gaismiņām, kas ik pa laikam veido sirsniņu. Kas gan var būt vēl romantiskāk. Kad esam iekšā (kur rokas vairs nesalst :) ), izrādās, ka drusciņ varu sazināties un viņu saprast. Pastāstu, ka Rīgā snieg (jo šorīt te jau līst, ho, mēs atbraucam un aizbraucam ar ciklōnu), un kaut ko par valodām, un vēl to, ka viņam rūp, ka stāvējam tur, kur daudz masīnu - beaucoup de voitures. ^.^ Mūs izlaiž pie tādas ēstuvītes, un te, stāvot kādu laiciņu, izdodas parunāties ar cilvēkiem, kas dodas uz citurieni, līdz beidzot kāda dāma dodas 3 km mūsu virzienā. Mūs izlaiž pie ceļu savienojuma, kur ejam lejā uz šoseju un stopējam - un tā tieši šeit beidzot apstājas mašīna un gaida. Kad pieejam klāt (un attālums nav mazais), tur tāds patumšs puika mērena haosa vidū vaicā, kur un kāda ir adrese. Bet variantu mums sevišķi nav. Iekāpjam pulksten 9:19 (un es brauciena laikā ļoti novērtēju priekšējā paneļa dekorējumu ar baltmaizes šķēlēm), un pat atrodam, par ko parunāt. Viņš arī kavējot darbu, bet par laimi, tagad mēs esot kompānijai. Un esot portugālis. -Cikos jums ir lidmašīna? -10.00 -Crazy girls! Ak jā, telefōnnumuru gan arī viņš piedāvāja. Un tā nu tiekam līdz lidostai, mistiskā veidā nenokavējot :) Lidmašīnā labākās vietas: pie avārijas izejas. Izstiepjam kājiņas! Rīgā -18C. |
Powered by Sviesta Ciba