05:25 pm - Berlin IIITā kā starp manām raibajām raksturīpašībām reizēm parādās kautrība un vēl tai palīdz nogurums vai labi sarunu biedri, turpinu par raibajām Berlīnes gaitām stāstīt jau mājāsesot. Jūsu uzmanībai trešā Berlīnes diena, 19. jūnijs, Sestdiena.Piebildīšu vēl, ka te ir garumzīmes un "z" vietā nav "y". Pēc Atgadījuma jeb mana salīdzinoši jaunā fotoaparāta neatrašanas somā (iespējams, ka tas palika pie Rātsnama, kur sēdējām, iespējams, ka tika pazudināts kā citādi... atceramies tik pēdējo bildi), un ieteikumiem no mūsu Hostess no rīta vispirms dodamies uz Braun Photo netālu no Hermanplatz: kas ir gan komisijas, gan fotoveikals. Pārdevējs runā tekoši (!) angliski un pārdot prot - sak, šī ir jūsu laimīgā diena un man tikko atnesa kaudzi ar fotomašīnām, šo jūs tiktiešām varat dabūt par 50 eirō, bet es nekā nenopelnīšu (tas gan nekas, man nerūp!), un tā vien tālāk. Un beigās iegādājam ar. Digitālajiem cenas diezgan augstas & tieku pie analōgā (=ar filmiņu un baterijām) Nikōn SLR. Nu tik var grozīt un zūmot, un piņķerēties pie katra kadra. Un kārt kaklā un būt tūrists! Smags, un kādus 25 (?) gadus vecs, bet patīk. Beidzot ar ōpapu par fotouzņemšanu nestrīdamies - varbūt tādēļ, ka neredzu rezultātu, kur tomēr nav iekadrēts viss, ko gribēju, varbūt iemācos paskaidrot un, iespējams, viņam arī ar šo aparātu rīkoties ir saprotamāk. Šo rītu mēs sākam ar Pergamona muzeja apmeklējumu. Jābrauc ir līdz Alexanderplatz stacijai, pa ceļam uz muzeju paejot garām simtunvienai mākslinieku teltij Spree upes krastā, un dāmai, kas pūš milzu burbuļus. Mani pirmie kadri. Muzejs ir ārkārtīgi neglīts no ārpuses, un to aizsegt viņi ir mēģinājuši ar tādu kā rāmjveida skatuvi. Pie kāpnēm kāds vīrietis tirgo milzīgus kliņģerus. Muzejā visupirms redzam Zeva altāri un Divupes kultūru ar krellēm, skulptūrām, krāsām... "kustīgajām bildēm" 3 sienu attēlu garumā, un sīkiem unikāliem priekšmetiem. Apbrīnojama ir islāma ģeometrija, un, protams, Bābeles vārtu zilums. Izrādās, vācieši it kā neesot šo visu zaguši (kā briti), vismaz viņi raksta, ka šīs lietas te glabājoties, jo esot vācu arheologu izraktas. Un, manuprāt, neviens labāk arī tās nesaglabātu Turcijā/Irānā/Irākā (tagadējā Pergamōnā, Bābelē, Asūrā u.c.), tomēr liekas savādi šos brīnumus iepazīt Berlīnē. Nolemjam atjaunot vēl pāris bildes un ar kājām dodamies uz Brandenburgas vārtiem: gar Deutsches Dom, kas ir ārkārtīgi grezna, un vienu vai divas reizes (gadījās vairāk) apskatot liekas pat simpātiska, katedrāle. Aplūkojam operu pa ceļam un vēl reizi - Humbolta universitāti ar, liekas, veseliem 3 Humboltiem. Blakus ir piemineklis visiem 2. pasaules kara upuriem, māte ar kritušu dēlu, kurus apgaismo caurums griestos. Izrādās, ar šo kameru varu, pat ļoti atkāpjoties, iekadrēt tikai vienu mazu maliņu no cauruma & figūru (kuru man noteikti bija jānofotografē 1. dienā, jo sākotnēji tā atgādināja Budu... un tad gan bildē satilpa it viss). Tomēr apmeklētāji šeit pieklājīgi pagaida. Unter den Linden joprojām saldensaldi smaržo pēc liepām, kā lielākoties visur pilsētā, toties pie Brandenburgas vārtiem mēs sastopam eņģeļu barus, līgavas & to kompāniju uz melnām platformām, vīriešus īsos ādas svārkos ar šķēlumiem, milzīgas dāmas sarkanās kleitās, gotiska paskata jaunkundzītes ar lateksa tērpa detaļām, kungus ar pamatīgiem riņķiem ausīs un visnotaļ interesantiem ansambļiem.. jā, visupirms jau diezgan tālu sāk dzirdēt mūziku/vibrācijas no vakar piekļūšanu vārtiem traucējošās skatuves būves. Tepat jau arī rakstīts: Berlin Pride Festival... abi ar opapu sākam smiet. To mums vēl tikai vajadzēja. Nolemjam, ka uz Rātsnamu doties ir vēl nedaudz par agru un aizejam tepat uz Ebreju pieminekli, kas ir vairāki cementa bloki 19 000 kvadrātmetru platībā: no malām tie ir mazāki, bet ejot dziļāk, sniedzas pāri galvai. Ārkārtīgi monumentāli un psiholoģiski smagi, ko nedaudz mazina tas, ka daži ir sasiluši saulē, kā arī uz tiem sēdošie/stāvošie cilvēki. Mūsu tālākā pietura ir Oranienburgas iela un vārti, kur izpētām apkārtni (lielākoties tā sastāv no interesantām ēkām un grafitti), kā arī lidojošu dūnu ekspozīcija kādā no skatlogiem. Tā aizejam līdz Hackesche Höfe, kas faktiski ir veikalu pagalms jūgendstilā - māju sienas ir ar mozaīkām. Mozaīkas nav tik glītas kā no rīta lūkotās iz Senās Grieķijas, tomēr interesanti gan & pagalmus vācieši māk iekārtot. Ar to it kā varētu uzskatīt, ka Ziemeļu rajons ir apskatīts, ja Mūra muzeju atliek uz nākamo dienu, un nupat jau ir vakars, kad Annie ieteica doties uz Rātsnamu. Pie Rātsnama vienmēr gaida gara rinda, tomēr iekšā laiž aptuveni 30 cilvēkus reizē. Mums laimējas tikt pēc kādām 20minūtēm, 2. piegājienā. Jau vakar, meklējot fotoaparātu, secinājām, ka drošības pārbaude ir pamatīga. Arī šeit: liek izņemt visus metāla priekšmetus no kabatām, somas un tos skatās ar rentgenu (vai kā to lidostu aparatūru nu sauc), un pašiem ar jāiet cauri metālu detektōram. He. Bumbu var ienest iekšā tikai pie pašas ieejas. Bet var ;) Anyway. Opaps atceras, ka viņam kabatā ir brilles: -Ai, kur tad nu tās? (...) Uzlikšu brilles uz deguna, un būšu kungs ar brillēm, o! Un lai tik kāds tur man var kaut ko pateikt. Kā viņi var zināt? /pēc brīža pārdomā/ Nē, tā nebija laba ideja, šīs jau ir lasīšanai - tagad man tie apsargi tomēr rādās pa trim. Izejam cauri visam, man jakai ir metāla rāvējslēdzējs & sāku pīkstēt. Nu mani sāk pārmeklēt. Iziet ōpaps: -Un mani ne? Kāda nevienlīdzība! Iegāju rātsnamā krietni sasmējusies. Tur ir tāāāds kupols, redzama visa pilsēta diezgan no augšas, un pa vidu spoguļains konuss, kam vidus ir tukšs - augšā uzejot, līst virsū nedaudz lietus. |
Mazās Mijas pasaules gaitas
June 22nd, 2010
06:42 pm - Berlin IVŠķiet, ka tas bija tieši svētdienas rīts, kad Anette piedāvāja mums pagaršot vācu brokastis, "citādi mēs te ēdot un ēdot savas Hafer(auzas)". Mjā, ik rītu brokastīs ēdām tumi ar viņas brūno cukuru un mūsu kanēli - ir gan nom nom, bet no vācu brokastīm neatteicāmies.Pie tām izrunājām tik daudz... šķiet, par spīti aptuveni 30 gadu starpībai, man ir domubiedrs Berlīnē. Ne tikai iepriekšējā vakarā skatītās Indijas bildes, krāsainais dzīvesstils un krāsām pilnā dzīvesvieta, kas ielīksmo, budisma vadlīnijas u.c., pat simpātijas pret muminiem (brālim nolaupīta Tū-Tikijas krūze un Mazā Mija kā mīļākais stāstu varonis), izrunājam dažas patiesības par laulībām (oh) un vēl šo un to. Kur nu uzskaitīt. Anyway. Vācijas ieraksti tapa, viņai un opapam kopā skatoties futbolu. :) Bet Berlīni svētdien tik tiešām sākām ar Oranienburgas muzeju (kurš bija bez maksas, btw). Ir iekštelpu ekspozīcija + īsfilmas, kur kāda jauna sieviete skatoties raudāja pat, un ārtelpu - "mūris" ar fotogrāfijām un faktiem. Piemiņas kapela un pie tās studentu sēts rudzu lauks ar magonēm un rudzupuķēm, kas simbolizējot tekstu no Bībeles [ja nemaldos] par dienišķo maizi. Uzzinām, ka mūris esot būvēts pat cauri kapsētai.. un līdz ar to kapi pārvietoti. Tas ir tepat, tālāk - un arī fragementi no mūra, un krusti, un pārrakti kapi te vēl ir atstāti. Viena no interesantākajām lietām bija iepazīt U-bahn un S-bahn kursēšanas principus, piešauties pārsēšanās vietu atrašanai un staciju atpazīšanai. Tā kā mums bija 5 dienu biļete, tā nebija liela problēma, un kontrole bija tikai 1. dienā, kur čalis gandrīz atņēma manu talonu, ko kompostrēju gan autobusā, gan metro, jo man meitene kioskā sakarīgi nepaskaidroja - nosakot "one stamps next time" tomēr viņš likās mierā. Tā nu nokļūvām atkal netālu un Reihstāga, ko joprojām es saucu par Rātsnamu, kas tas laikam īsti nav, un turpinājām iepazīt Tiergarten. Tiergarten kādreiz esot bijusi zaļa medību zona starp Berlīni un Šarlotenburgu, bet kādā aukstā ziemā izcirsti daži koki, un nākamā vasarā - sastādīti dārzeņi, lai izdzīvotu, un tā aglomerācija aprijusi Šarlotenburgu. Lēnām ar kāda pensionāru pāra palīdzību no elegantās un milzīgās Hauptbanhof puses aizklīstam līdz pat Haus der Kulturen der Welt, kas ir austeres formas, un pat ļoti fotogēniska. Netālu parkā paēdam arī pusdienas (šeit mans Norvēģijā sapņotais sapnis par pļavu un atlaišanos zālē gandrīz realizējas) un vērojam kā laikam jau turku milzīga saime/skola izklaidējas ēdot & spēlējot futbolu. Tiergartena otrā stūrī ir jauno ēku rajons: Potzdamer platz, kur visvairāk, šķiet izceļas melna un balta galerija un Sony centrs. Nobaudām saldējumu. Stacija šeit ir ļoti sterila un apkārtējos namos tīkami spoguļojas mākoņi. (: |
07:10 pm - Berlin V & VINo rīta celties pusastoņos, lai pavadītu Annie, kura dodas apciemot māti un uztic savas mājas atslēgas mums - būtībā svešiem cilvēkiem - ir gan patīkami, gan ļoti miegaini ilgstošā laika periodā. Un tomēr. Nebeidzu priecāties un apbrīnot CouchSurferu garu. Nupat arī izlasīti epasta divi 19.jūnijā saņemti piedāvājumi "ieraudzīju tavu profilu tepat Berlīnē, satiekamies uz tēju/mums šovakar ballīte/tev joprojām vajag naktsmājas?".Un vēl no rīta mēs sastopam daudz bērnu ekskursiju. Starp citu, Berlīnē var pamanīt daudz ebreju, arī mūsu apdzīvotā Kreuzberg ir bijis ebreju rajons. Nofotografējamies pie Neptūna strūklakas un vēlreiz par to priecājamies - nudien, viena no glītākajiem objektiem šeit. Kāds japāņu pāris sev ņem līdzi fotoaparātu ar statīvu - kamēr viņa stāv pie strūklakas, viņš noregulē fotoaparātu, tad nostājas blakus, apliek viņai roku ap pleciem un nedaudz pasmaida. Fotoaparāts nozibsnī un jau atkal viņi kustas un pēc brīža dodas tālāk. Metro atpakaļceļā iekāpj sieviete un sāk spēlēt vijoli... Brandenburgas vārti tiek apciemoti arī šodien un beidzot tiem pa apakšu var iziet cauri. Šķiet, tieši tas ir bijis mūsu mērķis, un opaps stāsta vēlreiz, līdz kurai vietai bija dzeloņdrātis no Austrumberlīnes puses - šeit iet nevarējis. Tiem tuvoties nevarējis. Papusdienojam zaļajā laukumā pie Reichstag, kur daudz jo daudz cilvēku bauda silto sauli. Garām redz pabraucam košus traban kabrioletus. Ceļā uz nākamo U-bahn staciju uznāk neliels lietus un mēs patveramies Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības informācijas birojā. Te var atrast miniatūras grāmatiņas visās ES valodās ar ES pamattiesībām, un sāku sarunāties ar kādu skotu, kurš, noskaidrojis, ka esmu no Latvijas, saka "paldies!", un apgalvo, ka bijis Daugavpilī (kur neviens nesapratis "paldies") un Jēkabpilī, kā arī studējis Londonā. Atlikusī diena paiet izstaigājot Kreicbergu - lai gan daudzviet ir lielu firmu, piemēram, Springer, biroju ēkas ar stiklotām fasādēm, lielākoties tā ir kā plašs Rīgas klusais centrs, bet ar mazāk greznu jūgendu un mazākās devās. Uzmanību piesaista kāda ar zaļiem augiem viscaur apvīta ēka un ebreju muzejs. Pie tā ar seju asfaltā ietriecies Supermens, nē, tā statuja. Šķiet interesanti redzēt apkaimi, pilsētu, bez tūristiem, pieturas, kas dzirdētas, redzēt virszemē. Klīst. Kaut arī maršruts šai ekskursijai tomēr ir vairāk vai mazāk nosprausts... mēs tēmējam uz Viktorijas parku. Ieraudzījis, ka lūkojamies kartē, pienāk sirms kungs, un man angliski paskaidro, ka tur ir piemineklis, ka Kreuz-berg, nozīmē, ka tas ir kalns, un, no kuras puses tajā labāk uzkāpt. Tā arī darām - un šī ir tā skaistāvieta ar ūdenskritumu. Turklāt pašā augšā - par godu 1821. gada Prūsijas uzvarai pār Napoleona armiju uzstādīts piemineklis un panorāma, panorāma... Vakars tiek aizvadīts sarunās par atmiņām un radiem, un stāsti plūst; aplejam arī brīnišķīgā balkoniņa augus pēc iepriekšēja lūguma. *** No rīta cēlāmies šorīt ap pieciem & autobusā tomēr braucām par zaķi nepareizo biļešu dēļ, savukārt lidosta izskatījās pavisam citādāka un glītāka. Lai gan līdz šim maza starpība starp A un R Vāciju ir bijusi jūtama, un, lai gan neesmu vēl piefiksējusi, kuros u-bahn'os sauc pieturas, man šķiet, ka vai nu konkrētās līnijās, vai konkrētos modeļos, bet tikai AVācijā ir tramvajs. Vācija no augšas ir iekopta līdz pēdējam - rakstaini tīrumi, mežus manīt teju nevar, un, ja tie ir, ļoti skaidri redzami tie pleķīši, kur ir izcirtumi vai aizaugoši izcirtumi meža vidū, vai kur cilvēks izcirtis sev pļaviņu mežā, no malas, lai uzbūvētu māju - un viens meža puduris še no otra ir tik tālu, ka man liekas, ka nevienas savvaļas sugas nav... Lidojam caur Stokholmu. Mākoņi ir pamīšus Cumulus, Stratus un Cirrostratus, reizēm neliels gabaliņš plāna Stratus starp pasakainiem Cumulus pikučiem, un lidmašīna caur tiem atviz ezeros un met sauleszaķus. Esmu tikusi pie loga, jā. Stokholmas lidosta atrodas pārsteidzoši gludā apkaimē, mežu šeit ir vairāk, tomēr arī tīrumi ir manāmi. Un daudz mazu saliņu. Pēc stundu ilgas nīkšanas, lidojot pāri Baltijas jūrai, redzamas garas sliedes - vai nu gāzes tunelis, vai kāds lielāks kuģis, tomēr kaut kas tajā ūdenī palicis ir. Un vēl mazāks kuterītis šķir viļņus pašreiz. Sirreāli. Latvijas krastu var pamanīt pēc smilšainās pludmales, tomēr... tas liekas svešāds - varbūt mēs pielidojam no tādas puses, lidmašīna it kā nodreb, un tad vēl, un stjuarte kaut ko ātri nober par drīzu nosēšanos, kaut arī mums atlikušas kādas 20 min. Opaps min - varbūt Tallina? Es kaut ko nodomāju par Somiju, tomēr īsti jau nevar zināt, kamēr neesam vēl zemāk. Pēc kādām 5 min un pāris slaidiem lokiem ieraugām Olaini un kūdras laukus, Televīzijas torni un saprotam, ka tā pati Rīga vien būs. Super! :) |
Powered by Sviesta Ciba