|
Nov. 12th, 2017|03:13 pm |
mazliet kā tikko pamodusies un no ilgā miega pilnīgi apdullusi.
pilnīgā "esmu šeit" arī neesmu bijusi. mētājos visu laiku no "pilnīgas pazaudēšanās" stāvokļa uz "vieglu apdullumu, bet ar idejām". pēdējā vismaz kaut kas notiek.
niknums uz dzīves prieku un enerģiskumu ir tik dabisks stāvoklī, kad pats neturies kopā un pilnīgā bezcerības sajūta ir uzvarējusi. negāžu kalnus. vienkārši drūmums.
bet varbūt tas ir tik smalki novērots un atdarīts, vēl pietjūnēts, prāta tīkls, kurā regulāri krītu?
atcerēties pozitīvās lietas, mākas, sajūtas un kā tās atkārtot ir smags darbs, kas prasa milzu disciplīnu, kas man ļoti klibo. lai cik idiotiski tas neizklausītos - nav melots.
mazliet atgādina kā bērnībā gāja ar slēpošanu lejā no kalna. sākumā puskalnā nokritu. nobijusies biju vairāk kā sāpēja, bet tomēr. tad turpināju krist gandrīz tieši tai pašā vietā. vienā brīdī krītot it kā atdalīta no ķermeņa sajutu, ka nu jau šī ir vienkārši krišanas kustības atkārtošana, nevis īsta krišana. pieņēmu lēmumu vienkārši krist vēlāk. sākums bija grūts strādājot pret savu ķermeni, pret tā automātisko kustības atmiņu.
pēc tam gan bija divas skolas rokā: ja jūti, ka būs baigie sūdi, labāk pašai izvēlēties, kad speciāli "sēsties", lai būtu drošāk/veselīgāk; bailes no kritieniem ir noderīgas tikai kā brīdinājums, lai varētu laicīgi izdarīt pirmo punktu.
vienīgi. šļūciens lejā pa pauguru, šķiet, salīdzinoši neeksistējošs pārvarējums un iekšējās pretošanās vadonis to noraksta kā cute bērnības stāstiņu, nevis piemēru, kuram pamainot mērogu varētu ņemt priekšā un izmantot. |
|