| |
[May. 29th, 2019|09:21 pm] |
labrīt.
atlaidos iemēģināt jauno-veco dīvānu zemeņu kastes cenā.
mistiski nogurusi pēdējā laikā un atslēdzos.
pirms aizslīdēju miegā piefiksēju:
- dīvāns ir pārāk mīksts un gulšņājošs/dziļš, lai man tiešām patiktu tāds nākotnē. (nākotnei, šķiet, tomēr jādomā noskatīto mīksto krēslu virzienā.);
- forši, ka Zo tīri labi patīk. būs viņai tuvāks paaugstinājums, no kuras mājās pārnākšanas buču piedāvāt;
- tagad man būs spotiņš, kur ērti un meditatīvi beidzot izšķirot to literatūras kalnu, kam neesmu pieķērusies, jo `neērti` (tas varētu vilkties gadiem, tomēr ceru, ka nē.);
- atvēru 87. gada žurnālu Māksla. tur, izrādās, arhitektūras sadaļa, un Ivars Strautmanis ļoti bieži, viena neliela rakstiņa ietvaros, spamo `cilvēciskais faktors` vārdu savienojumu. neesmu vēl pārbaudījusi, vai Gēla `cilvēciskā dimensija / mērogs` ir tas pats, tikai mainījies laikā, kā ar lietām tas notiek. mana viegli peldošā smadzene iedomājās, ka būtu forši visiem pārējiem vecajiem žurnāliem pāriet pāri un papētīt to CF. šaubos, vai es to jebkad izdarīšu;
- man vēl arvien smīdina, ka arhitektūru par mākslu grib dēvēt. paši vainīgi, ka sev tādu krutu lietu kā amats / amatnieks saķengājuši. |
|
|