| Gaudas |
[25. Jun 2009|15:30] |
| [ | Current Mood |
| | sentiments,nogurums,saviebies | ] |
| [ | Current Music |
| | Bob Dylan – It Ain’t Me Babe | ] |
Zēni jau nav kā rubīna gredzeni, a, varbūt ir gan. Jebkurā gadījumā tie visi noņemti, ielikti brūnās aploksnēs un aizsūtīti uz nezināmām adresēm, kas uzrakstītas neglītā rokrakstā. Mani pirksti kaili, un sajūta tāda, it kā the Clash spēlē, spēlē White Riot un London Calling, tikai neviens nekustina gurnus. |
|
|
| Piezīmju blociņi un Kortāsars |
[25. Jun 2009|15:32] |
| [ | Current Mood |
| | bezmiegs | ] |
| [ | Current Music |
| | Bob Dilans | ] |
Es atkal nevaru iemigt, ārā šalko bērzi (wft?) un Kortāsara ietekmē atcerējos šo notikumu. (Pirms tam biju lasījusi Marlona piezīmju blociņu, kurš nelietīgi atstāts uz palodzes (parasti nekad šitā nedaru, bet , ņemot vērā, Marlona sociālo izveicību un veiksmi, nolēmu, ka viss, kas atstāts šajā istabā, ir nodots manā lietošanā). Neko neatradu, ja neskaita visai sīkas un interesantas mākslas darbu ideju analīzes, un priecājos, jo uz blociņa beigām man palika slikti pašai no sevis. Pēc tam pārlasīju savu piezīmju blociņu un palika vēl dīvaināk. Te vēl vajadzēt būt atkāpei par Marlonu un Pītu Inkpenu, bet nebūs, varbūt būs citreiz.)
Pēc pusdienām zēni man teica, lai ienākot 305. istabiņā, viņiem esot man dāvana. Pavēru durvis, uz gultas sēdēja Andreass, smēķēdams uztītu cigareti, un Eliots stāvēja istabas vidū, nemierīgi mīņādamies. Rokas aiz muguras. Mana dzimšanas diena jau bija pagājusi, vispār neko negaidīju un vismazāk jau Eliota aizbraukšanu. Viņš no mugurpuses izvilka „Mazo Princi” un pasniedza man. Biju silti aizkustināta, ņemot vērā, ka lapsas mūsu triju draudzībā figurēja katrā trešajā teikumā. Visi trīs viens otru arī laikam esam visai labi pieradinājuši, vai arī viņi mani ir labi pieradinājuši. Atvēru pirmo vāku, meklēdama ierakstu vai drīzāk rokrakstu, bet atdūros pie baltas lapas un manāmi noskumu. „Es tev teicu..” – Andreass pievērsās Eliotam, kurš tikai noplātīja rokas -grāmata runāšot pati par sevi. Es laikam pārāk uzstājīgi nebiju ar to mierā, un pirms pēdējās kopā došanās kaut kur iespiedu Eliotam plaukstā melnu pildspalvu un teicu gan, lai uzraksta kaut ko. Citādi man likās, ka grāmatiņu varu kādam atdot vai kaut kur atstāt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem (interesanti zināt, kāpēc gan tā). Viņš bija teicis, ka ierakstam jābūt pārdomātam un tagad nekas prātā nenākot. Nekaunīgi gan, bet man bija vienalga, uzstājīgi atstāju viņu vienu savā istabā ar pildspalvu un atvērtu grāmatu. Kad atgriezos, lai kopīgi dotos prom, viņš, ejot ārā, atdeva grāmatu un teica, ka tajā tāpat nekas nav. „Grāmata runāšot pati par sevi”.
Tagad kaut kā vairs nevaru vai pārāk skumji to grāmatiņu paņemt rokās, kur baltajā atvērumā ar melnu pildspalvu iezīmētā sirdī rakstīts „No Eliota Līvai”. |
|
|
| Kā mēs kopām saknes - nožēlojami, lai arī centāmies |
[25. Jun 2009|15:36] |
Mums bija bezcerīgi Jāņi.
Pamodos visai līksma un no mutes vēlās ārā tādas frāzes, kā „māju mēzt”, „meijas griezt” un „rasā mazgāties”. Nekādas gulēšanas nebūs. Tā kā te viss zied, iztēlojos jau, kā abas ar Rūtu vīsim bagātīgākos vainagus savā dzīvē, un vispār viss būs jauki un brīnišķīga. No rīta būs arī migla un , ja ne migla, tad gar Temzu iesim sauli skatīties. Uz telefona zvaniem atbildēju ar Jāņu dziesmām.
Biju Dirveikam apsolījusies nopīt ozollapu vainagu. Ozolu meklēju teju vai visu pagājušos mēnesi, bet, kad uzzināju, ka Jāņošana notikšot krodziņā (lasīt, nolādētā pabā), es aizmirsu par vainagu un sapratu, ka ierašanās tur nozīmētu pašnāvību ar trakoti neasu nazi. Garastāvoklis saviebās. Pie Rūtas nokļuvu mirklī, kad visi parki jau bija ciet. Neviens negribēja kāpt pāri sētai, uz galda franču siers, zemenes un vēl kaut kas. No tēta saņēmu īsziņu, ka laukos nelīst, mamma smaida un kaķis ēd peles. Nekādu ziedu ( te sākas briesmīgākais). No dzeltena mārtiņrožu pušķa uzpinām vainagu uz divām, piedevām par mazu materiālu trūkuma dēļ. No tēta saņēmu īsziņu: „Nebēdā Līgo!” un vispār sašļuku. Bijām izgājuši ārā pie vietējā kanāla uzcept gaļu, sieru, sēnes un tomātus. Zālē sēžot mums likās, ka nav jau nemaz tik draņķīgi – kumelīšu tēja, zvaigznītes un tā, bet neizbēgami ausīs džinkstēja nakts autobusi un tepat blakām spīdēja nejauka daudzstāvu ēka. Atgriežoties mājās, atmetu cerības pierunāt Rūtu „iet saulītei pretī”, nosūtīju Strodam apsveikumu ar cerībām, ka viņš sēž pie teju izdzisuša ugunskura ar Kolāti un glauda kaķus, iesēdos dīvānā, uzliku fucking Radiohead (un tikai tāpēc, ka bija pa rokai), ko pēdējo reizi biju klausījos pirms gadiem trim, un nolēmu, ka, ja jau esmu palikusi nomodā vienīgā, tad arī varētu pieveikt šampanieti sienā blenžot. Tiesa visskaistākais šajā ir tas, ka nekad ar tādu prieku nebiju youtube skatījusies tautas deju kolektīvu uzstāšanos. |
|
|
| I hate internet |
[25. Jun 2009|20:51] |
| [ | Current Mood |
| | pa seju | ] |
| [ | Current Music |
| | LV Pludmales mūzika | ] |
Man pēdējās dienās ļoti apriebjas internets. Sēžu bibliotēkā tērpusies kā no meiteņu futbola komandas un gribu skriet mājās pankūkas cept. Vispār baigi priecājos, ka viņi mani tūlīt izsviedīs ārā. |
|
|