| Piezīmju blociņi un Kortāsars |
25. Jun 2009|15:32 |
Es atkal nevaru iemigt, ārā šalko bērzi (wft?) un Kortāsara ietekmē atcerējos šo notikumu. (Pirms tam biju lasījusi Marlona piezīmju blociņu, kurš nelietīgi atstāts uz palodzes (parasti nekad šitā nedaru, bet , ņemot vērā, Marlona sociālo izveicību un veiksmi, nolēmu, ka viss, kas atstāts šajā istabā, ir nodots manā lietošanā). Neko neatradu, ja neskaita visai sīkas un interesantas mākslas darbu ideju analīzes, un priecājos, jo uz blociņa beigām man palika slikti pašai no sevis. Pēc tam pārlasīju savu piezīmju blociņu un palika vēl dīvaināk. Te vēl vajadzēt būt atkāpei par Marlonu un Pītu Inkpenu, bet nebūs, varbūt būs citreiz.)
Pēc pusdienām zēni man teica, lai ienākot 305. istabiņā, viņiem esot man dāvana. Pavēru durvis, uz gultas sēdēja Andreass, smēķēdams uztītu cigareti, un Eliots stāvēja istabas vidū, nemierīgi mīņādamies. Rokas aiz muguras. Mana dzimšanas diena jau bija pagājusi, vispār neko negaidīju un vismazāk jau Eliota aizbraukšanu. Viņš no mugurpuses izvilka „Mazo Princi” un pasniedza man. Biju silti aizkustināta, ņemot vērā, ka lapsas mūsu triju draudzībā figurēja katrā trešajā teikumā. Visi trīs viens otru arī laikam esam visai labi pieradinājuši, vai arī viņi mani ir labi pieradinājuši. Atvēru pirmo vāku, meklēdama ierakstu vai drīzāk rokrakstu, bet atdūros pie baltas lapas un manāmi noskumu. „Es tev teicu..” – Andreass pievērsās Eliotam, kurš tikai noplātīja rokas -grāmata runāšot pati par sevi. Es laikam pārāk uzstājīgi nebiju ar to mierā, un pirms pēdējās kopā došanās kaut kur iespiedu Eliotam plaukstā melnu pildspalvu un teicu gan, lai uzraksta kaut ko. Citādi man likās, ka grāmatiņu varu kādam atdot vai kaut kur atstāt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem (interesanti zināt, kāpēc gan tā). Viņš bija teicis, ka ierakstam jābūt pārdomātam un tagad nekas prātā nenākot. Nekaunīgi gan, bet man bija vienalga, uzstājīgi atstāju viņu vienu savā istabā ar pildspalvu un atvērtu grāmatu. Kad atgriezos, lai kopīgi dotos prom, viņš, ejot ārā, atdeva grāmatu un teica, ka tajā tāpat nekas nav. „Grāmata runāšot pati par sevi”.
Tagad kaut kā vairs nevaru vai pārāk skumji to grāmatiņu paņemt rokās, kur baltajā atvērumā ar melnu pildspalvu iezīmētā sirdī rakstīts „No Eliota Līvai”. |
|