krāsainās pasakas

šovakar minūtes 15 sēdēju un kausēju vaļā mašīnas logus, pirmo reizi šogad riktīgi nosalu un te nu viņa ir - Ziemassvētku sajūta. cerams ka tas aukstums un sniegs nepazudīs tik pēkšņi kā uznāca jo man ļoooti gribas kādu foršu ziemas pasākumu uz ko vilina arī šodien spontāni iegādātās siltās treniņbikses.

Es izgāju viens pats uz satikšanos. Bet kas man klusajā nakts tumsā seko?
Es sānus nogriežos, lai viņa vairītos, bet netieku no viņa vaļā.
Ļodzīgi soļodams, viņš saceļ putekļus, ik manu vārdu pārkliegdams ar savu skaļo balsi.
Tas, manu Pavēlniek, ir manis paša mazais Es, kas kaunu neprot, bet man kauns līdz ar viņu pie Tavām durvīm ierasties.

***

Es biju ielūgts šās pasaules dzīrēs un tāpēc mana dzīve ir svētīta. Manas acis ir redzējušas un manas ausis ir dzirdējušas.
Mans pienākums šais dzīrēs bija spēlēt kokli, un es darīju visu, ko spēju.
Tagad es jautāju: vai beidzot pienācis laiks man ieiet un skatīt Tavu vaigu, un nodot Tev savu klusos sveicienu?

sazin kur vakar ieskanējās kas sen nedzirdēts
atcerējos tādu aizmirstu terminu kā "if you rescue me" ballīte.


lusija prieks par tavām jautrībām vakar :)

un kas glābs mani? brīžiem nav vairs iedvesmas to darīt pašai.
</span>